Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vēl nesen literatūras kritiķi un grāmatu apskatnieki brīnījās par straujumu, ar kādu izplatījies un popularitāti iemantojis īpaši izceltām un šauri specifiskām tēmām veltīts vēsturiskās literatūras žanrs. Tā vien šķita, ka autoriem drīz vien sāks aptrūkties priekšmetu, ieradumu vai parādību, ko izmantot par ieganstu pasaules, civilizācijas, kāda kontinenta vai valstu aprakstiem. Iznāca “Sāls vēsture” un “Avokado vēsture”, tika rakstīti apcerējumi par masturbācijas nozīmi kultūrā, niezēšanu, kutēšanu un vēl visu ko. Ar muzejiem ir līdzīgi, arī tie pamazām virzās uz arvien izsmalcinātāku specializāciju. Ja gadās būt Kopenhāgenā, varbūt ir vērts apmeklēt Dānijas sociāldemokrātu uzturēto Strādniecības muzeju, Zagrebā ir Izjukušo attiecību muzejs, tepat Latvijā, Tirzas pagastā, ir Slēpju muzejs, bet ar seksa muzejiem dažādās pasaules malās kādu pārsteigt vispār vairs nav iespējams. Droši vien netrūkst arī tādu muzeju, kuru ieceres izrādījušās, tā teikt, dzīvot nespējīgas un vainagojušās ar izgāšanos, un tāpēc jābrīnās, ka ideja par Neveiksmju muzeju dzimusi tikai tagad. Neveiksmju muzejs šovasar atklāts Helsingborjā Zviedrijā, taču ar ceļojošām ekspozīcijām tas, cerams, sekmīgi grasās viesoties daudzās pasaules pilsētās. Lai gan tā nosaukums nav pārāk izdevies, ar tādām blēņām kā Mērfija likums muzejam nav nekādas saistības, jo tajā apskatāmas liecības par cilvēku centieniem ar labiem nodomiem izgudrot un izgatavot kaut ko vēl labāku nekā to, kas viņiem jau ir, – piemēram, lodīšu pildspalvu, kas paredzēta tieši sievietēm.