Ieva Lešinska

Viljams Šekspīrs, Kopoti raksti, IV sējums, “Hamlets”


Viljams Šekspīrs

Kopoti raksti, IV sējums, “Hamlets”

Rīga: Liesma, 1964


“Ulisa” 9. nodaļa, “Skilla un Haribda”, romāna viduspunkts, ir viena no sarežģītākajām. Metaforisko monstru lomā ir oratori – vairāki cienījami īru intelektuāļi, kuru platonismam stāv pretī Stīvena Dedala asā aristoteliskā loģika, – un starp šīm “klintīm” nemanīts “izkuģo” Leopolds Blūms. Pārsvarā šķēpi tiek krustoti par Šekspīru un viņa “Hamletu”, apspriežot, vai un cik lielā mērā luga būtu uzskatāma par tās autora intīmās dzīves atklāsmi, iedziļinoties vēl mūsdienās aktuālajā autorības jautājumā, cenšoties noskaidrot, vai Hamlets gadījumā nav pats Šekspīrs (Stīvena uzskatā – nepavisam, Šekspīrs ir Tēva gars, savukārt Hamlets ir Hamnets, Viljama dēls, kurš nomira 11 gadu vecumā) u.tml. Lielā mērā viss minētais notiek netieši un brīžiem jārisina kā rēbuss, saglabājot modrību, lai pamanītu visus slēptos un atklātos Šekspīra citātus. Tāpēc nākas pavadīt diezgan daudz laika, mēģinot tos atrast Kārļa Egles tulkotajā “Hamletā”: interesanti, kā tulkotājs būs tos atveidojis. Diemžēl jāatzīst, ka tās ir “veltas pūles mīlā”: jo frāze asprātīgāka vai arhaiskāka, jo lielāka iespēja, ka tās tulkojumā nav vai arī tā aizstāta ar kaut ko viegli saprotamu, bet gluži nešekspīrisku. Taču Kārlis Egle nav vienīgais vaininieks. Līdzīgi ir arī ar Aivara Jansona-Saivas un Ojāra Sarmas tulkotajām abām “Henrija IV” daļām un, ko tur slēpt, arī ar Raiņa “Karali Līru” (Šekspīra klātbūtne “Ulisā” ir ļoti intensīva). Bet tā gribētos, lai arī latviski Šekspīrs kļūtu šekspīriskāks.

Raksts no Augusts 2023 žurnāla