Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viljams Folkners
Gaisma augustā
Ņujorka: Vintage Books, 1990
“Furgons virzās pa nogāzi augšup pie viņas.” Līna pagāja tam garām pirms pusotra kilometra. Viņa bija tikai uzmetusi vienu skatienu diviem vīriem, kas runājās pie šķūņa, un mūļiem ar furgonu, tad gājusi tālāk neatskatīdamās. Tagad Līna, ģērbusies pabalējušā gaišzilā kleitā, sēž grāvja malā, nolaidusi basās kājās pāri grāvmalai; viņa dzird, kā negribīgi tuvojas furgons, – izkaltušo ratu dēļu krakšķēšana dzirdama tālu augusta dienas klusumā. Pajūgs virzās augšup, taču mūļi velkas lēnām, kā hipnozē; šķiet, ka tie stāv uz vietas. Kā mūžīga kustība bez kustības uz grieķu vāzes sāniem. Doma par furgonu kā rēgs atrodas tālu priekšā pašam braucamajam. Sieviete bija pagājusi garām vīriem neatskatīdamās, izzuzdama no viņu sarunas un apziņas; bet tagad viens no viņiem, arī neatskatīdamies, tai tuvojas, taču viņš to vēl nezina. Kā lasītājs es vispirms uzsāku kustību līdz ar furgonu, pēc tam to atstāju, apsēžoties grāvmalā līdz ar Marijai līdzīgo Līnu, kas gaida bērnu, tad līdz ar furgona skaņām atkal atgriežos pie tā, vēl pakavēdamies mirklī, kad Līna neatskatīdamās iet garām furgonam, kurš vēl nav sācis braukt, un tad atkal “furgons kustas lēnām, plūstoši, it kā, būdams šeit, milzīgās telpas saulainajā vientulībā, būtu ārpus tās, ārpus visa laika un steigas”. “Gaismā augustā” lasītājs novietots mūžīgā tagadnē, un nav iespējams noticēt, ka romāns varētu beigties.