Uldis Tīrons

Tomass Manns "Burvju kalns"

Tomass Manns

Burvju kalns

Rīga: Zvaigzne, b. g.


“Burvju kalns” manā atmiņā saglabājies epizodēs, detaļās un noskaņojumos. Šīs vasaras pārlasījums klājas atmiņai pāri, veidojot svaigu iespaidu palimpsestu, kur kā mezgli savienojas dažādi manas dzīves notikumi ar Manna uzburtajiem tēliem. Lieki teikt, ka uzmanību piesaista citi romāna aspekti, katrā ziņā – lielākoties tādi, kurus neatceros. “Tu saki, viņa spārdījās? – Cik spēka! Bet tas neko nelīdzēja.” Nezinu, cik ilgi tagad nespēšu aizmirst – bet varbūt nekad? –, kā sanatorijas ārsts Bērenss “tiek galā” ar mirējiem, kuri atsakās mirt. ““Neklīrējieties!” viņš saka.” Gandrīz vai nespēju lasīt bezgalīgos Setembrīni un Naftas prātojumus (tulkotāja, iespējams, gandrīz nav sapratusi, ko viņi tur runā), toties ar prieku pievēršos dabas aprakstiem un sajūtu topogrāfijai, par kuru tik pārsteidzoši runāja Pjatigorskis saistībā ar bailēm. Viegls nemiers pārņem jau līdz ar pirmajām lappusēm un pilnībā attaisnojas, kad dīvainā māsa Adriatika pajautā Joahimam, vai viņam nav gadījies aizrīties. Pēc diviem mēnešiem brālēns ir miris. Manns ir nepārspējams mūzikas, sairstošu ķermeņu iekšējās dzīves un nāves aprakstos un reizēm dara to tik izjusti, ka īsti vairs negribas turpināt romānu lasīt. Bet nu nekas, kā teiktu hofrāts: “Pats galvenais ir izsmirdināties,” stāstot par mūsu pārvēršanos pīšļos.