Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oļegs Ļekmanovs
Venedikts Jerofejevs: svešais
Maskava: AST, 2018
Droši vien katram – bet varbūt es kļūdos – ir viens vai vairāki nepabeigti “geštalti”, dzīvei svarīgas tēmas, kuras nav izdevies noslēgt un izdzīvot vai pārdomāt līdz galam. Venedikts Jerofejevs, Veņička, man neliek miera jau vairākus gadu desmitus. Ļekmanova grāmata ar nedaudz pompozo nosaukumu man atkal ļāva atgriezties pie manas literatūras varoņa, pie viena pārbaudot, vai manas literārās preferences nav pa šiem gadiem mainījušās. Nebija tālu jāmeklē: “Viss, par ko jūs runājat, viss, kas jūs ik dienas nodarbina, man ir bezgalīgi svešs. Bet par to, kas mani nodarbina, par to es nekad un nevienam neteikšu ne vārda.” Šo Jerofejeva ierakstu dienasgrāmatā kopš kāda laika pazīstu kā savas attieksmes kopsaucēju. Ļekmanova grāmata šo attieksmi stiprina gan ar piemēriem no Veņičkas dzīves, gan viņa izteikumiem. Uz jautājumu, vai bērnudārzā viņš bijis tas, kurš sita, vai tas, kuru sit, Veņička atbild: “Es biju neitrāls un rūpīgi vērojošs. Man izdevās ieņemt ērto vērotāja pozīciju. Varbūt, ka šī pozīcija arī nav kaut kas augsts, bet man nospļauties uz augstumu.” Dīvainā kārtā – bet varbūt ne dīvainā – šī neitrālā pozīcija Jerofejevu nepadarīja par ciniķi, bet sasaucās ar viņa mīlestību pret “atstumtajiem un pazemotajiem” un aizdomīgumu pret visu pilnīgo, kas viņam šķita kaut kas necilvēcīgs. “Tu man atgādini vienu MVU 1961. gada ražas komjaunieti. Es viņai teicu: ideālu cilvēku nav; viņa man atbild: bet Ņikita Sergejevičs Hruščovs?”