Marsels Prusts "Mākslinieku un mūziķu portreti"

Marsels Prusts

Mākslinieku un mūziķu portreti

Sanktpēterburga, Maskava: Ļetņij sad, 2001

Tā ir dīvaina nodarbošanās – lasīt Prusta dzejoļus (!) krievu valodā parindenī un pavisam pārdrošā tulkojumā, bet vismaz grafiski ir iespēja pieturēties pie blakus publicētā franču oriģināla, ieklausoties, kā to izrunā mākslīgais intelekts. Turklāt jau grāmatiņas ievadā teikts, ka krievu dzejai nav raksturīga tik “sillabiski nesatraukta attieksme pret traģēdiju kā šajā sastinguši bezcerīgajā Prusta tekstā”. Pretēji tam Prusta lasīšana, pat tik pastarpināta, izsauc prieku un sajūsmu, lai arī apzinoties, kādā nemūsdienībā riskēju iekrist. Aprakstīt jebkuru mākslu pat Prustam ir šaubīga nodarbošanās, tāpēc uzšķiru holandiešu gleznotāja Paulusa Potera darbu reprodukcijas. Un nevaru noticēt savām acīm: “Vienādi pelēko debesu tumšās skumjas, vēl skumjākas, kad pa mākoņu plaisām paveras zilums. Un caur tām tad uz drēgnajām ielejām sūcas siltas nesaprastas saules asaras.” Tāda sajūta, it kā Potera gleznas, līdz tam mēmas, sākušas runāt Prusta valodā. “Kāds zemnieks noguris atgriežas, stiepdams spaiņus, un viņa kārnā ķēve, aizdomājusies, nekustīga, nemierā pacēlusi savu domīgo purnu, īsi ievelk vēja stipro elpu.” Bet, ja arī nevaru novērtēt Prusta nekustīgo sillabiku, es varu pasmaidīt par gluži ģeniālajiem komentāriem: “Bez Vato tikai Mocarts un Kītss tik labi pazina pārejošā rūgtās saldmes noslēpumu.”.