Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Marks Policoti
Līdzjutība nodevējam. Tulkošanas manifests
Kembridža: MIT Press, 2018
Neskaitāmajiem un bieži vien apnicīgajiem un kaitinošajiem traktātiem par tulkošanas teoriju, kurus, šķiet, mēdz rakstīt cilvēki, kuri savā mūžā neko nav iztulkojuši, pievienojusies samērā autoritatīva praktiķa grāmata. Autors, kurš pārsvarā tulko angliski eksperimentālo franču prozu (bet arī Patriku Modiano, kuru apbrīno par ietilpīgo minimālismu), ieguvis dažādas balvas, ir Ņujorkas Metropoles mākslas muzeja izdevniecības vadītājs un raksta gan romānus, gan recenzijas. Mūžīgajā diskusijā par to, vai tulkojumam jāatbilst oriģinālam “pēc vārdiem” vai “pēc jēgas”, viņš piekrīt otrajam variantam, līdz ar to tulkojumā pieļaujot dažādas vaļības, ja vien ar to palīdzību tiek notverts oriģināla “gars”. Kā daudzviet Policoti asprātīgi un veikli uzrakstītajā grāmatā te gan gribas iebilst, ka “gars” katram var rādīties atšķirīgs, tāpēc reizēm der turēties arī “pie vārda”, tomēr nevar neatzīt, ka liela daļa viņa minēto piemēru ir pārliecinoši. Nu, kaut vai Hruščova teksts “Мы вас похороним”, kuru tulks amerikāņu ausīm bija nodevis burtiski – “We will bury you” (“Mēs jūs apraksim”) –, tādējādi, iespējams, lieki saasinot Auksto karu, bet kuru varbūt vajadzēja tulkot atbilstoši jēgai: “Mēs jūs pārdzīvosim.”