Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Marina Žarre
Tālie tēvi
No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2023
“…un pagriezusi muguru greizajiem vārtiem, atdevu savas lappuses provizoriskumam.” Grāmatas bieži sākas ar kādu zīmīgu teikumu, šī ir iesākta visai neitrāli, toties pēdējais teikums iespiedies prātā. Man patīk tas svešums, kuru raksturojot Margerita Karbonāro pēcvārdā saka: “Tas, kurš šķērsojis robežu, vienmēr ir svešinieks.” Tikai tāds var 1945. gada 29. aprīlī, redzot itāļu pilsētiņas kapsētā ziediem klātus partizānu kapus un “raupjos zārkos, bez asarām” vāciešus un pārpalikušos divīzijas Littorio karavīrus, dienasgrāmatā ierakstīt: “Brāļi, piedodiet šo prieku .., piedodiet, brāļi, mirušajiem partizāniem to, kas viņiem uz šīs zemes vēl palicis, piedodiet jūs, pēc kuriem nepaliek nekas, jūs, kas guļat vientuļi svešā kapsētā.” Marinas itāļu vectēva “valdiešu šovinisms”, izrādes, “kurās valdieši bija krietnie, katoļi ļaunie” un “vienmēr pārstāvēja tikai hierarhijas augstākos slāņus”, izbrīns par to, “kā gan varu būt māsīca tam strupajam, druknajam kalnietim, kura izloksni gandrīz nesapratu?”. Un, protams, Marinas pēdējā satikšanās ar šķirto tēvu, Rīgas ebreju, kurš mātes – LU itāļu valodas docentes – “lielajā, gaišajā un rūpīgi koptajā dzīvoklī dzīvoja kā svešinieks”. Tēva pēkšņās asaras un skūpsts bērnā izraisa tikai riebumu un tukšumu, kurā atskan jautājums “kas viņš ir?”. To pašu, pārcilādama savas bailes un greizsirdību, ģimenes stāstu noslēgtās, naidīgās monādes, mēģinādama “bastarda augstprātību” pārvērst vēsturē, viņa mēģina noskaidrot par sevi.