Ilmārs Šlāpins

Maikls Stainbergs "Simfonija"

Maikls Stainbergs

Simfonija

Oxford University Press, 1995


Šis gandrīz 700 lappuses biezais, apjomīgais darbs patiesībā ir lakoniska rokasgrāmata, kas tiešām paredzēta klausītājam, nevis mūziķiem vai muzikologiem. Tā neaizraujas ar mūzikas teoriju un necenšas definēt simfonijas žanru. Pēc īsa ievada par grāmatas tapšanu tās autors uzreiz ķeras pie lietas, alfabētiskā secībā aplūkojot lielāko simfoniskās mūzikas autoru nozīmīgākos darbus: pirmie šķirkļi ir Bēthovens, Berliozs, Brāmss, Brukners. Katras simfonijas aprakstā minēti tās tapšanas apstākļi, uzbūve un nozīmīgākais, kas mums tajā būtu jāsadzird. Ir nedaudz nošu, parādītas zīmīgās muzikālās frāzes, dažviet citēti simfonijā iekļauto vokālo daļu teksti, taču pārsvarā tie ir aizraujoši stāsti par mūzikas noslēpumaino privāto dzīvi, kas nereti slēpjas simfonisko orķestru un koncertzāļu pompozitātē un sava veida snobiskajā hermētiskumā. Kopumā aplūkotas 117 simfonijas, un to izvēle ir visai interesanta: te atrodamas visas Bēthovena, Sibēliusa un Mālera simfonijas, tikai sešas Mocarta un septiņas Šostakoviča simfonijas, ir daži retāk dzirdēti vārdi – amerikāņu komponists Rodžers Sešenss, Francs Šmits, britu komponisti Reifs Vons Viljamss un Viljams Voltons, kā arī čehu izcelsmes komponists Bohuslavs Martinū.