Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lēlo Tungala
Biedrs bērns. Otrā un trešā grāmata
No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš
Rīga: Latvijas Rakstnieku savienība, 2022
Mazais biedrs bērns spriež: jau sen zinu, ka “mīzt” nozīmē “čurāt”, bet vēl smalkāk ir teikt “urinēt”. Un es, tāpat kā viņa, zinu arī to, ka krievu valoda spēj būt baisa pat tad, ja tajā skan skaitāmpantiņš “raz, dva, tri, četiri, pjaķ – višel zaičik poguļaķ”. Savā ziņā visa Lēlo grāmata ir par to, ko vārdi nozīmē – kam nozīmē, kādās situācijās un kāpēc – un kas notiek bērna galvā, kad šīs daudzās nozīmes tur sastopas. Brīnumainais ir tas, ka Lēlo Tungalai piemīt tāds atmiņas dziļums, ka pa lielākai daļai viņas vēstījuma konkrētība nešķiet speciāli meklēta un plānota, lai kalpotu rakstnieces pieaugušajam prātam un tā izvirzītajiem uzdevumiem, un viņas bērna prāts it kā turpina dzīvot savu dzīvi. Protams, ilūzija – lai gan autore pati tulkotājam skaidrojusi, ka pārsteidzošā detaļu bagātība, ieskaitot pat pirms daudziem gadiem radio dzirdēto padomju dziesmu vārdus, rakstot “it kā pakāpeniski ataust atmiņā”, pats viltīgais vārds “rakstot” jau nozīmē atsvešināšanu, kas šķir dzīvi no teksta. Un tas, kā Lēlo mūžīgi gaida mammu atpakaļ no cietuma – lai viss būtu tā, “kā bijis”, un mamma tāda, kādu viņa to iztēlojas, – trāpa sāpīgā mērķī: tā baltieši gaidīja atgriežamies “vecos laikus”, bet pārnāca ne jau Sniegbaltīte, “balta kā sniegs, sarkana kā asinis un melna kā melnkoks”, bet sveša, maza, drukna sieviete ar sasārtušu seju un smaržoja nevis pēc mammas, bet pēc frizētavā steigšus uzpūstas matu lakas. Grāmatas pirmās daļas tulkojums iznāca bērnu grāmatu izdevniecībā, kas it kā nozīmētu, ka tā ir grāmata bērniem. Otrā un trešā daļa atturīgos “pieaugušo vākos” grāmatnīcā droši vien nestāv bērnu plauktā. Abas vajag mājās salikt blakus un lasīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.