Laimdota Junkara "Modes un Dzirciems. No Puzes Ugālē"

Laimdota Junkara

Modes un Dzirciems. No Puzes Ugālē

Mana grāmata, 2023

Šī ir viena no grāmatām, kuru atrodot ne savā plauktā man uzmācas vēlme ievilkt to savā midzenī, aizbildinoties ar melīgo argumentu “kas viņu te lasīs, bet es gan”. Izdevās noturēties, tādēļ palasīju tik, cik paspēju, tagad būs jāmeklē rokā (tirāža ir neliela). Ar modi grāmatai nav nekāda sakara, lai gan tajā var šo to atrast arī par ģērbšanos. Modes (kādreizējā Modes pusmuiža) ir vietvārds, un ar šo grāmatu, kurā stāstīts par vairākiem Puzes pagasta ciemiem, gleznotāja Laimdota Junkara pabeigusi savu novadpētniecisko triloģiju par Ugāles pagastam padomju laikā pievienotajām kaimiņu pagastu vēsturiskajām teritorijām (“Rāpatu grāmata. No Piltenes Ugālē” un “Cirkales grāmata. No Zlēkām Ugālē”), un pirms tām bija vēl citas šādas grāmatas par senākiem un jaunākiem laikiem Ugālē, ar visu rakšanos arhīvos, protokolos, avīžrakstos, ar lielu daudzumu fotogrāfiju. Junkaras apkopoto atmiņu stāstu posts ir tas, ka tie sakārtoti visai blīvi un nestrukturēti, taču to spožums – stāstītāju uzticēšanās, kas panākta, ļaujot viņiem būt subjektīviem, un detaļu pārpilnā dārgumlāde to atsver tik un tā. Var to visu uztvert kā materiālu, ko vēsturnieki varēs vētīt ar kritisku aci, bet man tā ir vienkārši laime – ļauties nejaušībai, būt klāt, kur nekad manis nav bijis un kur viss svešais tik ļoti izskatās pēc savējā.