Pauls Bankovskis

Juvals Noa Harari "Sapiens. Īsa cilvēces vēsture"

cover.jpg

Juvals Noa Harari

Sapiens. Īsa cilvēces vēsture

Londona: Vintage Books, 2011

Nav grūti iztēloties iemeslus, kāpēc izraēliešu vēsturnieka Juvala Noas Harari darbi viņa kolēģus visā pasaulē varētu vienkārši satracināt. Vispirms jau aizdomīga varētu likties ambiciozā ideja ķerties nevis pie kāda konkrēta laika perioda, bet visas civilizācijas vēstures aprakstīšanas, taču tā vēl ir mazākā iespējamā problēma. Jau vienā no pirmajām grāmatas nodaļām Harari, atsaucoties uz līdzšinējo dzīvo radību sugu izcelšanās un izmiršanas vēsturi, pašsaprotami piebilst, ka Homo sapiens pašreizējā veidolā nav gaidāma ilgāka nākotne par kādu tūkstoti gadu. Mūsu tagadnes un iespējamās nākotnes nepatikšanu cēloņus viņš saskata pašos mūsu pastāvēšanas pirmsākumos jeb laikos, kad, ja atceramies Bībelē aprakstīto un visiem labi zināmo gadījumu, Dievam labāk pie sirds bija gājušas Ābela atnestās gaļas izstrādājumu dāvanas, bet veģetārietis vai pat vegāns Kains ar to nekādi nespēja samierināties. Augu kultivēšana un selekcija, kā uzskata Harari, tad arī ir bijusi mūsu sugas fizisko un garīgo spēju norieta sākums. Viņa izpratnē visas mednieku un vācēju kultūras ir dzīvojušas aizrautīgu, lai arī reizēm pagalam īsu dzīvi ar bagātīgu ēdienkarti, savukārt pirmie lauksaimnieki ļāvušies ērti uzkrājamu, lielu un vienveidīgu pārtikas krājumu šķietami apsolītajam un potenciāli druknumu veicinošajam laiskumam. Kamēr vien nenāca bada gadi.