Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jurijs Sļozkins
Arktiskie spoguļi: Krievija un mazās Ziemeļu tautas
Sērija Historia Rossica
Maskava: NLO, 2017
Kalifornijas Universitātes Bērklijā vēstures profesora vārds iepriekš man saistījās ar viņa grāmatu par ebrejiem mūsdienu pasaulē. Abas šīs grāmatas savieno svešuma, citādības un nepiederības tēma. Vispār jau būt vienlaikus krievam un amerikāņu profesoram un (oriģinālā – angliski) aprakstīt to, kā attiecībās ar kolonizētajiem Ziemeļiem krievu apziņā un valodā “pusnakts zemju” “samojedus” – tos, kas ēd cits citu un jēlas briežu galvas, paši būdami pavisam bez galvām, ložņā zem zemes, sūc asinis, ik ziemu nomirst, vasaras pavisam bez ādas pavada jūras ūdenī, toties tirgo sabuļādas, – nomainīja jēdzienu kopums “cittautietis”, “sveštautietis”, “citticībnieks”, “nacmens” (nacionālais mazākums), “atpalikušās tautas” un citi, vēsturiski vēl kuriozāki, kā, piemēram, “pirmatnējais komunists”, bez kuriem vienkārši nepastāv krievu identitāte, – tas nozīmē pašam atrasties kaut kādā trīskārša svešuma dziļumā. Iespējams, tas pastiprina skatījuma pesimismu, kuram jau tā pietiek faktu. Ironiska indes pilināšana krievu saldenās “hiperborejiskās izredzētības” kausā – liktos, ka lieki, bet tas varbūt mums tā liekas. Taču monogrāfija ir kas cits nekā publicistiskas sāpes par izmirstošajām tautām, atvēziens ir daudz plašāks, austrumslāvu agrārās sabiedrības tūkstošgadīgās ekspansijas kontekstā, un literatūras sarakstā ir gandrīz pusotrs tūkstotis avotu.
Inese Zandere