Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Japāņu dzuihicu
Sanktpēterburga: Severo-Zapad, 1998
Dzuihicu jeb zuihitsu (angļu transkripcijā) tiešā tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “sekojot spalvai”, tā dēvē īpašu žanru japāņu literatūrā, kas paredz ikdienas piezīmes – rakstīt itin visu, kas ienāk prātā. Šo terminu mūsdienās tulko arī kā eseju, taču radies tas ir viduslaiku Japānā un zināmākie klasiskie sacerējumi ir galma dāmas Sei Sjonagonas “Spilvena grāmata”, kas tapusi 10. gadsimtā, budistu mūka Kamono Čjomeja “Celles piezīmes” 13. gadsimta sākumā un dzejnieka Josidas Kenko “Piezīmes aiz gara laika” 14. gadsimtā. Kā jau tas japāņu kultūrā pieņemts, žanrs diktē striktus noteikumus, kuru ievērošana nosaka estētiku un atraisa jaunradi noteiktos ietvaros. Līdzīgi haikām, kuru iespaids nemazinās arī pēc gadsimtiem, šīs dienasgrāmatas ir saprotamas un aizkustina joprojām. Apjomīgākajā krieviski tulkoto dzuihicu krājumā iekļauti ne vien klasiskie darbi, bet arī daži mūsdienās tapušie žanra paraugi – Jasunari Kavabatas un Taņi Sumi sacerējumi. Grāmata, ko var atšķirt jebkurā brīdī un vietā.