Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Janušs Šubers
Laikapstākļu apaļā acs un citi dzejoļi
Maskava: Baltrus, 2020
Poļu dzejnieks Janušs Šubers piedzima 1947. gadā, nomira 2020., parādījās literatūrā deviņdesmitajos, pēc tam, kad bija jau gadus 30 provincē rakstījis, neko nepublicējot. Un viņam vairs nevienam neko nevajadzēja pierādīt. Visu dzīvi viņš nodzīvoja ratiņkrēslā Galīcijas pilsētā Sanokā, nepretstatot, bet acīmredzami ģeniāli savienojot tveramo ar metafizisko; bet labāk par šādiem mēģinājumiem pārstāstītu ditirambu formā raksturot dzejnieku būs nocitēt dažas rindas no Ņikitas Kuzņecova krievu versijas par vienu no viņa slavenākajiem dzejoļiem no krājuma “O Chłopcu Mieszającym Powidła” (“Par puisi, kas maisa ievārījumu”):
Пузырится и булькает сливовая магма,
И того, кто не может объять всё в целом,
Худо-бедно спасает память о деталях.
Smieklīgi ir tas, ka angļu atdzejojumu (A wooden spoon for stirring jam/ Dripping sweet tar…) internetā var atrast arī pie visādiem zaptes katliem. Bet, izlasot šo citātu no poļu kultūrai veltīta avota, man sajūsmā aizraujas elpa: “Viņa tēvs Zbigņevs Šubers (1918–1996), kura dzimta nākusi no 15. gadsimta vācu ieceļotājiem, bija pilots instruktors Piekarpatu aeroklubā un prototips Pavela Hilles romāna “Mercedes-Benz” varonim Zbigņevam.” Ak, viņi visi, Bruno Šulcs no Drogobičas, Šubers no Sanokas un tad tie abi no Gdaņskas – Pavels Hille un Stefans Hvins –, genii locorum, tulkojiet, lūdzami, šo spēju būt visam un visur, esot tieši tur.