Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Ezeriņš
Saules kodeļa
Rīga: Liesma, 1988
Šī dzejoļu izlase man bija pie rokas, lasot Akmentiņa “Ezeriņu”, un vecākiem tekstiem allaž priekšroka, kad tie satiekas pie vienām durvīm. Jā, vajadzētu uzrakstīt par to, kā Akmentiņa romānā lielāko darba daļu paveic viņa lieliskā valoda – bagātīgā, daudzslāņainā, dabiskā latviešu valoda –, bet esmu vēl kā dadzītis ieķērusies biksēs Ezeriņam. Es tur jūtos drošībā. “Tik man ir tā rada –/ Mazs siltumiņš manā būdā un gunīts:/ Manas līgavas sunīts.” Nuja, “parastā, tīri subjektīvā tipa jūsmu liriķis” (no Upīša recenzijas), “kā jebkuram liriķim, Ezeriņam ir daudz dabas dzejoļu” (no izlases priekšvārda). Bet Ezeriņam pašam šī šķietami gludā, mērenā “jūsmu” un dabas pasaule tik un tā bija kā nebeidzamas krustceles, kurās viņš sevi tirdīja tik ilgi, ka tā arī nomira, nevienu dzejoļu krājumu neizdevis. Ja lasot acs slīd pāri un nespēj sajust caur formas sakārtotību un mierīgo intonāciju (un tieši tās abas cilvēku velk arī pie dabas!) viņa šaubas un pašnoliegumu – jā, nu tad vajag lasīt Akmentiņa romānu, kas atver acis uz Ezeriņa iekšējo karu.