Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Deklans Kaiberds, Enriko Terrinoni un Katrina Vilsdone, red.
Grāmata par itin visu
Londona: Head of Zeus, 2022
Grāmata, šķiet, varētu būt viens no “Ulisa” simtgades pasākumiem, ar kuriem šur tur pasaulē lūkoja romānu un tā autoru “tuvināt tautai”. Katru no astoņpadsmit “Ulisa” epizodēm apcer cits autors, to vidū ir vairāk vai mazāk pazīstami literāti (piemēram, Džumpa Lahiri, Katriona Lalija, Marina Kāra), profesori (antropoloģijas, ekonomikas, ginekoloģijas), žurnālisti un pat viens šefpavārs. Daļa līdz ar Deridā un citiem ne mazāk slaveniem kritiķiem atzīst, ka Džoiss viņus kaitina – “vismaz reizēm”. Tomēr visi ir pielikuši krietnas pūles, lai uz tekstu paraudzītos no kāda mazāk populāra aspekta un atklātu tā “normālību” (ko, šķiet, nesaredz liela daļa lasītāju) un Džoisa slavas pamatotību (par ko ik pa brīdim modē šaubīties). Vissvarīgāk varbūt tas, ka te lieku reizi apstiprinās Hjū Kenera tēze, ka Džoiss “Ulisu” rakstījis ar domu, ka tas tiks lasīts vairākkārt, katru reizi grāmatā atrodot ko jaunu, iepriekš nepamanītu, kā arī pamazām uztaustot tā “lielo plānu” (vai tā bezgalīgos variantus).
Starp citu, viens no redaktoriem, itālis Terrinoni, esot izdevis plašu popularitāti un balvas iemantojušu “tautai domātu” “Ulisa” tulkojumu, bet pavisam nesen paspīdējis arī ar bilingvālu izdevumu (2000 lpp.!). Te jāpiebilst, ka itāļu aizrautībai ar Džoisu neredz gala: iznākuši jau vismaz deviņi atšķirīgi “Ulisa” tulkojumi.