Eduards Aivars "Parādības"

Eduards Aivars

Parādības

Rīga: Neputns, 2016

Bieži vien tas, ko raksta draugs, atgādina: pat tuvu cilvēku dzīve var atrasties tālu aiz priekšstatiem par viņiem, un pēkšņs vārds vai detaļa pagātnes notikumos paver patiesību, ko notikuma brīdī aizsedza tā pārvēršanās pagātnē un kaislības. Mani it nemaz nepārsteidz, ka dzejnieks visu laiku raksta it kā sievietes priekšā (“Viņa .. Uzsēdās jāteniski virsū, piebāza klāt seju un teica:/ – BEIDZ DZERT!”), bet nez kāpēc mani pārsteidz, cik daudz šajā krājumā ir lidmašīnu (“VIŅŠ SĒŽ PIE TĒVA KREISĀS ROKAS/ Un tur saitē lidmašīnu kā suni”). Saprotams, ja nav runa par sajūtām no tā, ko saproti, var ievērot kādu paslēptu “plānu”, norādi, kas vairāk ir metafiziska nekā ķermeniska, – nu, jūs paši varat padomāt, kurš ir tas, kurš “sēž pie tēva kreisās rokas” un “tur saitē lidmašīnu”. Kaut kāda norāde, kuru šifrēt negribas, ir arī pēkšņi izpeldošie garie virsraksti versāļos, zem kuriem dzejolis reizēm sarūk līdz īsai rindiņai, bet varētu arī nebūt vispār. Šāds, piemēram, – viegli un ātri izlasāms: “DZEJOLIS PAR TO, KA ES UZLŪDZU UZ DEJU PAR MANI LIELĀKU MEITENI, PIESPIEDU SEV KLĀT, MAN SACĒLĀS, UN VIŅA SKAISTI NOSARKA/ Man likās, ka viņa nav komjaunatnē.”