Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džordže Vulturesku
Ziemeļu aklais. Dzejoļu izlase
No rumāņu valodas atdzejojis Leons Briedis
Rīga: Omnia mea, 2014
Pārbraukusi no Maramurešas, ķēru pēc Vulturesku, kurš no dzimtā novada kalniem, mežiem un paražām dekonstruēdams un konstruēdams uztur savus postmitoloģiskos Ziemeļus. Tāds kā Kivirehks dzejā – taču bez Kivirehka ironijas, vienīgi tik daudz, ka pasaules kultūras personāžu un konceptu saplūdināšana ar ciema krogu un klintī iecirstiem nažiem vienmēr sanāk kaut kādā ziņā ironiska. Tāpat kā būtu neiespējami bez ironijas skatīties uz K. D. Frīdriha gleznām (viņam Vulturesku veltījis dzejoļu ciklu). Bet es gan par Vulturesku nebūt neironizēju, man visas durvis pašlaik ir vaļā viņa kaislībai uz dzīvo pagātni un arī viņa nerimtīgajai dzejošanai par dzeju, kurā katram burtam ir liktenīga nozīme. Kādā citā brīdī tas varētu likties pārspīlēti, bet tagad “mans solis saistās ar iepriekšējo soli/ tāpat kā burts ar citu burtu./…/ panāku pēdējo eņģeli, kurš mani apostrofē:/ “Vai tu varētu no Jēkaba kāpnēm pārcelties/ uz citām kāpnēm tāpat, kā burti pāriet no/ vārda uz citu vārdu?””. Tāda sajūta, ka Leonam viņš bijis ļoti tuvs, lai arī atdzejojumos drusku jūt operas skatuves caurvēju, kas liek visām dekorācijām viegli nošķiebties uz vienu pusi. Un ka arī Leona Vilcene pazīst Vulturesku, kura dzejoļos ne viena vien vilcene staigā starp zibeņiem un akmeņiem.