Ieva Lešinska

Anna Kārsone "Vīrieši atpūtas stundās"


Anna Kārsone

Vīrieši atpūtas stundās

Ņujorka: Vintage Books, 2000


“Sokrats ir ironisks pret divām lietām. Pret savu skaistumu (ko viņš sauc par neglītumu) un savām zināšanām (neglītums). Sapfo ironija ir darbības vārds. Tas novieto viņu zināmās attiecībās pret pašas dzīvi” (no dzejprozas “Ar ironiju nepietiek: eseja par manu dzīvi kā Katrinai Denevai (2. uzmetums)”).

Ironija, kas ir jūtama, bet uz ko grūti tieši norādīt, ir viens no Kārsones darbarīkiem, bet turpat ir arī skumjas – “sīks skumju garainis, kas izkāpj no viņa [Sokrata] rīkles un izlaužas istabā, kļūdams tumšs un kodīgs vakara sajauktajos pelnos ..” –, tomēr melanholija drīkst būt tikai acumirklīgi trausla, citādi tā draud pārvērsties par sentimentu. Tā steigšus jāatjauc ar prozu: “Tu esi īsts vīrs, Sokrat, saka Deneva. Viņa aizver savu piezīmju burtnīcu. Uzvelk un aizpogā mēteli.” Punktu pieliek paradokss “Denevas” mutē: “Tāpat kā es.” Tomēr tāds kopsavilkums Kārsones tekstiem būtu par noslēgtu. Galu galā, viņas tekstos viena no galvenajām domām ir par kļūdu: kļūda ir pretstats ironijas vēsajai distancei, tās tieksmei neiesaistīties un nesmērēt rokas, tās snobismam. Kļūdai, pārpratumam, kļūmīgam tulkojumam piemīt liela jauda – tikai tā pa īstam atver prātu.

Raksts no Augusts 2022 žurnāla