Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aivars Kļavis
Avota laiks
Rīga: Zvaigzne ABC, 2021
Tālajā 1987. gadā biju apmulsis un nobijies – atrados tālu prom no dzimtajām mājām, ieslodzīts armijas kazarmās vēl uz diviem gadiem. Toreiz saņēmu vēstules no mammas, kas bija sākusi aploksnēs ievietot izgriezumus no avīzēm un žurnāliem. Pamazām aploksnes kļuva aizvien biezākas, tajās viņa ievietoja lappusēs sadalītu jauniznākušo žurnālu Avots, kas kļuva par manu ceļvedi pārmaiņās, kuras bija skārušas Latviju manā prombūtnē. Semjuels Bekets ar “Gaidot Godo”, Albērs Kamī ar “Prometeju ellē” un Bobs Dilans Amandas Aizpurietes atdzejojumā: “Nesen sapnī trakā un garā nonācu Trešajā Pasaules Karā”; tas viss uzrunāja ļoti tieši un saprotami. Gandrīz ikvienam, kas uzauga tajā laikā, Avots ir kļuvis par personisku pieredzi, kuras atdzīvināšanai citu cilvēku stāsti tikai traucē. Aivars Kļavis ir padevies piedāvājumam uzrakstīt savas atmiņas par leģendārā žurnāla tapšanu un bojāeju un jau pirmajās lappusēs uzskaita tos redakcijas darbiniekus, kas nu jau miruši. Rūgtums par aizgājušajiem laikiem un personiskā attieksme šoreiz stāstam nav nākuši par labu, daudzi notikumi tiek pabeigti ar frāzi “Bet kurš gan to vairs atceras?” un “Kāda gan tagad tam nozīme?”. Savukārt rūpīgie paskaidrojumi grāmatas beigās liecina, ka par savu mērķauditoriju viņš uzskatījis šodienas skolēnus, kam tas viss ir gluži vai pirmskara vēsture.