Ilmārs Šlāpins

Mona de Bo Kur ir šeit?

Mona de Bo

Kur ir šeit?

2017, I Love You

Sākumā jāpaskaidro, ka šis albums ir izdots dubultā vinila platē, 84 minūtes garais skaņdarbs ir sadalīts četrās līdzīgās daļās, bet kopējā tirāža ir 15 eksemplāri, no kuriem viens ir nonācis manā rīcībā, tāpēc noklausīties un pastāstīt par to citiem uzskatu par tādu kā pienākumu. Lai arī patiesībā to var noklausīties jebkurš; digitālā formātā albums ir faktiski bez maksas pieejams tur, kur nu mūsdienās mūzika ir pieejama.

Plate tomēr ļauj sajust kaut nedaudz fiziska kontakta: raupjais vāks ar mākslinieka Ata Jākobsona sietspiedes darbu ir sataustāms, melnās vinila plates bez uzlīmes centrā, vien ar adatu ieskrāpētiem A, B, C un D – knapi nojaušams, kādā secībā tās ir jānoklausās.

Plates versijā arī rodas sajūta, ka secībai nav īpašas nozīmes, lai gan skaņdarbā un tā koncertizpildījumā, ko grupa demonstrēja Anglikāņu baznīcā, iekšējai dramaturģijai ir liela nozīme. Vēl jāpaskaidro, ka koncertā tas ilga divas stundas – stunda turp un stunda atpakaļ.

Uzrakstīju un atcerējos grupas Van der Graaf Generator līdera Pītera Hamila mūzikas izlasi divos kompaktdiskos, kas tika nosaukti “Vētra (pirms klusuma)” un “Klusums (pēc vētras)”, sadalot viņa skaņdarbus “agresīvākos” un “balādiskākos”. Tad, lūk, Edgara Rubeņa un Edgara Eihmaņa skaņdarbs apvieno sevī gan klusumu, gan vētru, un pāreja ir tik nemanāma tieši tāpēc, ka ilgst stundu vai divas, pareizāk sakot, nenosakāmu laika nogriezni.

Vēl jāpiebilst, ka skaņdarbs ir tik vienkāršs, ka to varētu nospēlēt jebkurš, taču tieši šīs vienkāršības dēļ ārkārtīgi nozīmīgs kļūst izpildītāju personiskais pieskāriens. Es to nosaucu par pieskārienu, jo nezinu, kā lai citādi nosauc šādu spēles tehniku: bundzinieka gadījumā tas pat īsti nav bungu vālītes sitiens, brīžiem tā pieskaras instrumentam tik tikko jaušami, bet ģitāras un baznīcas ērģeļu saspēle Edgara Rubeņa rokās tiek vadīta maigiem pieskārieniem, cenšoties ietekmēt notiekošo cik vien iespējams nemanāmi – nospiežot un fiksējot ērģeļu taustiņu, ļaujot tam turpināt skanēt pašam vai izraisot atgriezenisko saiti ģitāras skaņas noņēmējā – to blakusefektu, kas koncertos parasti atnāk negribēts un no kura mūziķi cenšas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā.

Svarīgi saprast arī to, ka šī monotonā un nesteidzīgā (tas gan ir vēl maigi teikts) mūzika nav pieskaitāma pie žanriem, kas zināmi kā minimālisms akadēmiskajā mūzikā vai ambient drone elektroniskajā mūzikā, jo ne viss, kas izklausās līdzīgi, ir viens un tas pats: Mona de Bo mūzikā svarīgs ir arī ceļš, pa kādu pie šī skanējuma ir nonākts, un tas ir vairāk saistīts ar rokmūzikas un džeza studijās gūto pieredzi.

Ne mazāk būtisks ir dzīvais un faktiski akustiskais izpildījums, telpas akustika, instrumentu faktūra, nepārtrauktā piedalīšanās, neizmantojot ierakstītu vai datora sintezētu skaņu. Svarīga ir mūzikas tapšanas nepārtrauktība, kas to padara par noteikta veida rituālu, un baznīca kā telpa šādai mūzikai nav nejaušība, bet neatņemams nosacījums.

Klausoties sitamo instrumentu partijā (it īpaši – koncerta situācijā), var viegli ievērot, ka praktiski katrs sitiens ir individuāls un neatkārtojams. Iekļaujot skaņdarbā metronomu vai ritma mašīnu, mesmerizējošais efekts neglābjami zustu. Tiesa, mūsdienu datorprogrammās ir iekļauts filtrs, kas pievieno instrumenta skaņai “cilvēcisko faktoru”, taču arī tas ir balstīts aprēķinātā nejaušībā, savukārt Edgara Eihmaņa spēles tehnikā nejaušību nav. Rūpīgi ieklausoties, var pamanīt savādu psiholoģisku efektu: ja džeza mūzikai raksturīgajā svinga ritmā tiek izmantots sinkopes paņēmiens, kas burtiski dzen mūziku uz priekšu, radot sajūtu, ka skaņdarbs skan mazliet ātrāk, nekā vajadzētu, tad šajā skaņdarbā liekas, ka katrs nākamais bungu vālītes sitiens kavējas par sekundes daļu un mūzika nenovēršami kļūst aizvien lēnāka un lēnāka.

Pirmajā gadījumā klausītājam rodas neapzināta vēlēšanās dejot, bet otrajā psiholoģiskais efekts ir nomierinošs, atbrīvojot prātu, kurš (kā zināms), nespēdams ne mirkli palikt mierā, sāk pamanīt mūzikā kaut ko vairāk par nemainīgu ritmu un ārkārtīgi lēni mainošos dūkoņu. Tajā var saskatīt zināmu līdzību ar 20. gadsimta vidū veiktajiem zinātniskajiem eksperimentiem, kuros cilvēki tika pakļauti psihedēliskas iedarbības vielām un ievietoti tā dēvētajās sensorās deprivācijas vannās – pilnīgā klusumā un tumsā, šķidrumā, kas imitēja bezsvara stāvokli, liedzot ķermenim sajust jebkādus fiziskus kairinājumus, kas varētu traucēt vai iespaidot halucināciju uztveri. Mona de Bo spēlē mūziku, kas iedarbojas līdzīgā veidā: tā nav hipnotiska, taču atbrīvo klausītāja apziņu, ļaujot vieglāk piekļūt tiem sektoriem, kuriem ikdienā mēs netiekam klāt.

Tas gan neļauj apgalvot, ka šis kaut kādā ziņā būtu pielietojamās vai terapeitiskās mūzikas albums, kas novietojams New Age sintezētās labsajūtas kompaktdisku plauktiņā. Mona de Bo mūzika, lai arī ārkārtīgi trausla un niansēta, saglabā sākotnējo raupjumu un spēku; uzdrīkstos apgalvot, ka “Kur ir šeit?” ir arī humānistiska pesimisma caurstrāvots albums, kas savā veidā komentē daudz ko tādu, kas mūsdienu pasaulē, kultūrā vai politikā mudina mūs atmest cerības uz labvēlīgu iznākumu. No tumsas un klusuma iznirusi, šī mūzika pieņemas intensitātē un spilgtumā, piedzīvo kulmināciju, bet tad atgriežas izejas punktā, noslēdzot evolūcijas ciklu un izdziestot pirmatnējā, dehumanizētajā nebūtībā.