Krists Auznieks "Coiled Horizon"

Krists Auznieks

Coiled Horizon

2022, SKANI

Klausoties vienu un to pašu mūziku, katrs tajā sadzird ko savu. It īpaši tad, ja runa ir par iepriekš nedzirdētu un arī savā būtībā jaunu mūziku, no kuras tu vēl nezini, ko gaidīt. Rakstot par pirmo Krista Auznieka mūzikas albumu, kritiķi atzīmē pārsteiguma momentus – kad tu klausies un nospried: “Ahā, tas laikam ir džeza trio!”, bet pēc brīža saproti, ka nav tas nekāds džezs un vispār nav viegli nošķirt, kur skan saksofons, kur ģitāra. Dubultalbumā iekļauti divi atšķirīgi skaņdarbi (četrdaļīga kompozīcija saksofonam, ģitārai un bungām “Sirds katedrāle” un koncerts elektriskajai ģitārai ar orķestri “Apvārsnis kamolā”), kurus sagadīšanās pēc vieno ģitāras klātbūtne, kas nav tipiskākais Krista kompozīcijās izmantotais instruments. Arī pats komponists piemin, ka jaunībā ienīdis ģitāru, un ironizē par likteņa pirkstu, kas savedis kopā tieši šos divus darbus, taču svarīgs ir arī cilvēciskais faktors: ar ģitāristu Matīsu Čudaru viņi ir vienas paaudzes mūziķi, kuri gājuši līdzīgu ceļu no džeza uz laikmetīgo mūziku un kompozīcijas studijām prestižās ārzemju skolās, bet ģitāriste JIJI ir padarījusi “Apvārsni kamolā” par koncertos visvairāk izpildīto Krista skaņdarbu. Klausoties šo albumu, gribas ļauties skaņas plūdumam, nedomājot par struktūru, uzbūvi un naratīvu. Nez kāpēc atcerējos noslēpumaino Johannesburgas ģitāristu Stīvu Eliovsonu, kurš 1980. gadā nosūtīja kaseti ar saviem ierakstiem ierakstu kompānijai ECM, izdeva vienu albumu kopā ar perkusionistu Kolinu Volkotu un pazuda, tā arī neierakstījis neko vairāk līdz pat savai nāvei 2020. gadā. Viņa ģitārai bija raksturīga tāda pati “mirguļošana”, ko dzirdam Krista Auznieka mūzikā: aiz pārdomātas skaniskās arhitektūras un jaunatklātiem tembrālās saspēles paņēmieniem tur spraucas ārā dzīva un pulsējoša esamības miesa, kaut kas viņpus mūzikas un notīm.