Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Борис Гребенщиков
Время N
2018
Ir patīkami apzināties, ka kaut kur pasaulē dzīvo cilvēks, kas spēj ne tikai savaldīgi un skaisti novecot, ne uz brīdi neatkāpjoties no saviem principiem, ieskatiem un ieradumiem, bet arī turpināt paust savu attieksmi pret politiskiem notikumiem ar paņēmieniem, kas lieliski strādāja pirms divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadiem, taču turpina strādāt joprojām. Mēs jau sen esam pārstājuši smīkņāt par Grebenščikova mūzikā izmantoto ritmu un melodiju atkārtošanos, kas ļauj ikvienu skaņdarbu klasificēt kā maršu, regeju, valsi vai balādi, bet tēlu un simbolu komplekti dziesmu tekstos attiecīgi iekļaujas pašizdomātās Pēterburgas sirreālisma, pareizticīgās alķīmijas, Himalaju rastafari un japāņu daoistu tradīcijās. Arī šis albums piepilda cerības, un pat trauksmainā sajūta, ka viss ir slikti un neatgriezeniski, atšķaidīta ar heroiskiem uzsaukumiem dedzināt un nepadoties, jau ir pieredzēta iepriekš. Tomēr nav noliedzams briedums un piepildītība, kas savienojumā ar melno krāsu tuvina šo albumu Deivida Bovija un Leonarda Koena pēdējiem ierakstiem. Atšķirība ir tāda, ka Grebenščikova nāvei mēs neticēsim nekad.