Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Regīna Ezera
Visticamāk, ka ne... : Stundu kalendārs
Rīga: Liesma, 1993
Miervalža Birzes un Regīnas Ezeras 90. gadu rakstnieku dienasgrāmatas pieder pie labākā, kas latviski rakstīts pēdējā laikā, ar to saprotot gadus septiņdesmit astoņdesmit; abas rakstītas laukos un abas – rakstnieku mūža nogalē. Kas viņiem piešķīra tik tīru, skaidru un nesamākslotu valodu, kuras bieži bija pietrūcis viņu iepriekšējo gadu prozā? Negribas minēt, bet tas varētu būt ciniskais apstāklis, ka nav vairs uz ko cerēt, un lauki – ar putniem un dzīvniekiem, lielākoties – vienatnē, vērojot notikumus dabā, neiesaistoties pilsētas kņadā. Vienlaikus Ezera (un vēl lielākā mērā – Birze) dienasgrāmatās ar spilgtām detaļām un šerpiem vērtējumiem iezīmē tā laika vaibstus, kas atgādina somu pirti blakus Ezeras mājai, kurā “turpinās līksmes: ne īsti precas, ne īsti šķiras, ne īsti mazgājas, ne īsti drātējas”. Bet, protams, “stundu kalendāra” ieraksti, to intonācija, ir par kaut ko citu. Jau grāmatas 6. lappusē Ezera lieliski apraksta, kā viņa sit nost karpu (“es viņu nogalināju ar kartupeļu stampu mutes bļodā”), zivs paliek guļam asiņu peļķītē, bet, paskatījusies spogulī, rakstniece ierauga piesārtušu, “trulu” seju, kas tikai palēnām atgūst “kaut cik cilvēcisku izskatu”. Vēl pēc pusotras stundas Ezera ieraksta dienasgrāmatā par netālu aurojošu briedi, kurš uz viņas brīdinājumu neizaicināt nāvi attrauc: “Kas tas ir – nāve?”