Izdevēja sleja

Arnis Rītups

vienreizējie muļķi

kopš šī gada 1. aprīļa, kad rīgas laika redakcijā saaicināju septiņus rīgas lielākos muļķus un mēs 38 minūtēs atradām pašu lielāko rīgas muļķi (šo titulu viņš nes līdz nākamā gada 1. aprīlim, kad notiks nākamā pilsētas lielāko muļķu kopas sanāksme ar mūžīgā goda prezidenta un pilsētas lielāko muļķu kopas izpilddirektora piedalīšanos un nākamā lielākā pilsētas muļķa atrašanu), dažādās eiropas pilsētās esmu saticis vairākus lielus muļķus. viņu nav daudz, taču lielākajiem no tiem ir savas muļķu skolas un akadēmijas. viens no viņiem savās dzeltenajās dzirnavās (le moulin jaune) netālu no parīzes (it kā pa ceļam uz disnejlendu, taču pretējā virzienā) ierīkojis starptautiskās muļķu akadēmijas rezidenci.

visi šie lielie muļķi ir neatkārtojami un vienreizēji, tāpat kā cilvēces vēstures lielākie muļķi: klaidonis, kurš pameta dzimto pilsētu ūru, dzirdēja balsis un vēroja degošu ērkšķu krūmu, kas dega un nesadega, un kuram skaistule pusmāsa simt gadu vecumā dāvāja dēlu; princis no šakju dzimtas, kurš himalaju pakājē pamanīja cilvēku ciešanas, pameta sievu, dēlu, tēvu un dzimto pili un kļuva par zinātkāru klaidoni, kas meklēja augstāku zināšanu par ikdienas šaurību, un vēlāk kļuva par klīstošu skolotāju; džou dinastijas arhivārs, galvenā cenzora dēls, kuru robežsargs pirms valsts pamešanas pierunāja uzrakstīt dažas rindas, un tās atklāja, kā notiek visas lietas; lu valsts garnizona pārvaldnieka dēls, grāmatvedis un aitu pieskatītājs, kurš visiem, kas grib iztaisnot lietas, ieteica un joprojām iesaka iztaisnot vārdus; akmeņkaļa un vecmātes dēls no alopekes dēma, kuru orākuls, viņam par pārsteigumu, atzina par gudrāko atēnās, kurš tikai pirms velna rutka iedzeršanas iemēģināja roku rakstīšanā, ritmiski pārstāstot kāda verga sacerētas fabulas; galdnieka dēls, kurš piedzima kūtī, agri iemācījās lasīt, taču tā arī neko neuzrakstīja, ja neskaita dažus vārdus smiltīs, bet dzīves beigās jeruzalemē iejāja uz ēzeļa; kuraišu cilts tirgotājs, kurš nemācēja lasīt, taču satikās ar eņģeļiem, kas viņam izstāstīja visu, un viņš to skandēja tālāk. gadsimtu gaitā ap šiem muļķiem kā sēnes izaugušas skolas (tie, kas skolā vēl sadzird grieķu sholē, zinās, ka skolā pavada no nepieciešamības brīvo laiku). katrai lielāko muļķu skolai savi saraksti ar pašiem lielākajiem muļķiem. katrs no viņiem atsevišķs, vienreizējs gadījums, ne tikai sugai, tautai, dzimtai, valodai vai dzimumam piederīgais (daži muļķi uzskata, ka neviens atsevišķs, nedalāms gadījums ar prātu nav saprotams).

pēdējos astoņos mēnešos esmu sarunājies ar daudziem lielākiem un mazākiem muļķiem, pamuļķiem, muļķīšiem un tādiem, kuri sevi par muļķiem neuzskata. visi, ar kuriem esmu sarunājies, sevi uztver par vienreizējiem un neatkārtojamiem. labā ziņa ir tā, ka viņiem visiem ir taisnība un ikviens, kam paveicies piedzimt cilvēka veidolā, ir vienreizējs gadījums, neatkārtojams kā ikviens laika mirklis, vienreizējs kā jebkura koka lapa. taču sabiedrības karnevāls un dažādo civilizāciju cirks neprot izmantot muļķu neatkārtojamo vienreizību. varas mašinērija visur dara visu, lai padotie padotos un visi būtu vienādi un nebūtu vienreizēji un neatkārtojami. pašpārliecināts stulbums un tuvredzīga alkatība joprojām nosaka vispārējo kārtību, kuras uzturēšanai nepieciešami paklausīgi un paredzami subjekti. taču neredzamas dzīvības straumes ieplūst dīvainajā, jokainajā, neparedzamajā. tāpēc viss vēl nav galā, viss nav beidzies, ir varianti. kā reiz teica lielākais no manis satiktajiem muļķiem: dzīvojiet tā, lai jūsu dzīve kļūtu par mākslas darbu. dzīvojam vienreizēji un neatkārtojami.


Raksts no Novembris 2023 žurnāla