Cilvēks bez kājas

Pirms mēneša es lasīju kādu reportāžu, kas uz mani atstāja lielu iespaidu.¹ Tā bija par karu. Tajā ukraiņu karavīri stāstīja par karu. “Visur mētājas pidoru (tā viņi mēdz sauc Krievijas karavīrus) līķi, tu sēdi uz līķiem, ēd uz līķiem, un viss tas ir ļoti grūti smadzenēm.” Viņu stāstītais izraisīja šausmas. “Kad ej uz viņu pozīcijām, tur kāliem pidori vāļājas, sen jau trūd. Un vienalga kaut kā citādi smird, kad zini, ka tas ir savējais: tu pavisam citādi uztver to smaku. Labi, ka ziema un puiši divsimtnieki saglabājas, vismaz pazīt var. Taču pidori mūsu beigtos mīnē, nevar vienkārši pacelt un iepakot, vispirms jāuzspridzina.” Tomēr vairāk par šausmām satriec kas cits: kurš nav bijis tieši kaujās, tas karam nespēj noticēt. Tas izskatās tā: “Mani tuvinieki nekad nejautā, kā man iet. Es nevaru pateikt, kā man iet: es pats to nezinu. To nav iespējams paskaidrot cilvēkam, kurš šeit nav bijis. Kā lai izstāsta, ka no rīta tu ar cilvēku dzer tēju, bet vakarā nes viņu prom jau ar atrautu galvu.”

Man šķita, ka šie stāsti jāpublicē un tie visiem jāizlasa, lai beidzot noticētu. (“Kijivā cilvēki jau sen karu ir uzvarējuši. Ļoti slikti, ka pa televīziju stāsta, ka mums ir uzvara pēc uzvaras. Cilvēkiem iestāsta, ka puiši ir terminatori. Taču pidori arī mācās, ikviens jauniņš šmurgulis pēc gada frontē jau ir pieredzējis cīnītājs. Es nesaprotu, kāpēc puiši civilajā negatavojas karam? Visi tur būs! Nu kaut vai jūtūbā ieietu un paskatītos, kā kalašņikovs ir uzbūvēts.”) Taču redakcijā izraisījās strīds par šādu tekstu nepieciešamību. (It kā tas no mums būtu atkarīgs!) Es aizsūtīju tekstu uz Ukrainu draugam un apjautājos, kā viņam šķiet, vai mums vajadzētu to publicēt. Un saņēmu atbildi, ka teksts ir šausmīgs, ka publicēt viņš to neiesaka. “Mums nevajag depresiju, mums vajag šāviņus,” viņš uzlika punktu uz i. Tā arī mēs to nepublicējām: tā vietā šajā RL numurā ir raksts par kara iracionalitāti un cēloņiem. Joprojām neesmu pārliecināts, ka tas bija pareizs lēmums; es drīzāk klausīšos cilvēkā, kurš kara šausmas pieredzēja pirms turpat vai 2000 gadiem. Es runāju par imperatoru Marku Aurēliju, par kuru arī ir stāsts šajā žurnāla numurā. “Vai tu esi kādreiz redzējis nocirstu roku, kāju vai galvu, kas guļ kaut kur nostāk no pārējā ķermeņa? Tādu sevi – iespēju robežās – padara tas, kurš nevēlas to, kas notiek, pats sevi atšķeļ vai savā rīcībā ir nesabiedrisks. Tas viss ir puvuma smakas un trūdu maiss.” Romas karavadonim nekādi nevar pārmest tukšu muldēšanu, un viņš kā neviens cits saprastu ukraiņu mediķi un dronu operatoru Romanu: “Cilvēki netic savam mirstīgumam, to karā ļoti jūt. Visiem ir notrulināta briesmu izjūta.” Lasot ziņas, pat par karu, tam ir grūti noticēt, patiešām. Lai gan pietiktu pievērst uzmanību jebkurai ikdienišķai lietai tiešā tuvumā, kā to dara kāda autore mūsu žurnālā, rakstot par savas bibliotēkas grāmatām: tās viņai atgādina ne tik daudz par viņas mirstīgumu, jo lielākā daļa no tām paliks neizlasītas, kā par to, ka grāmatas viņai ļauj būt cilvēkam, kas lasa un domā – arī tieši par sevi. Bet par miesu, piebilstu Marks Aurēlijs, “nerūpējies: tā ir netīrumi, kauli, asiņaini audi, dzīslu, artēriju un vēnu savijums. Vēl nedaudz – un tu vairs nebūsi nekas un nekur, tāpat arī tās lietas, ko tagad skati, un cilvēki, kas šobrīd dzīvo”.

Lai arī beigt ar citātu ir slikts stils, man pie imperatora teiktā vairs nav ko piebilst.