Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Radža Navate
Nezināmais, 1965
Gumnaam, Raja Nawathe
Ja indiešu filmā rāda telefonu, tad tas ir melns vai balts; ja varonis ir bažīgs, tam pierē redzama rieva, ja bēdīgs – acīs asaras; ja sieviete ir priecīga, tā dejo. Par indiešu pirmo šausmutrilleri dēvētā filma rada jautru mulsumu; nav saprotams, kā izturēties pret to, kas notiek uz ekrāna: uz vientuļas salas nokļuvušie personāži cits pēc cita tiek nogalināti (scenārija pamatā Agatas Kristi stāsts).
Kurš ir vainīgais, nav skaidrs, tas nu tā, taču vēl neskaidrāka ir filmas intonācija: garas muzikālas epizodes mijas ar sulaiņa Čaplina stila jokiem, šausmu ainas – ar tādiem kā eksistenciāli skaudriem brīžiem (“pat nāve ir šokā” skan dziesmā), bet beigās – lūdzu! – nedaudz arī no bojevika. Taču, iespējams, atbilde jāmeklē jau pašā filmas sākumā, slavenajā muzikālajā priekšnesumā “Jaan Pechaan Ho”. Psihedēliskās dejotāju kustības, rokenrola ritmos šūpojoties meiteņu kleitu volāniņiem, tā sagriež skatītājam galvu, ka viņš vairs nezina, ne kur rietumi, ne austrumi, viņš dzird vien dziesmas vārdus: “Iepazīsim viens otru/ Ļauj dzīvei būt vieglai!”