Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Profesors Dr. phil. h. c. Ernests Felsbergs: Dzīve un darbs.
Rīga: Latvijas Universitāte, 2004
Vienkārši – ir labi zināt, tādēļ kārtīgi izlasīju rakstus par LU pirmo rektoru, antīkās senatnes pētnieku, un viņa akadēmiskajām gaitām, taču īstais atradums bija paša Felsberga runa Saeimā 1923. gada februārī, pirms Latvijas Universitātes Satversmes apstiprināšanas, un viņa meitas atmiņas. Runā viņš vienkārši un precīzi apraksta Satversmes tapšanas kontekstu, apsvērumus un izvēles salīdzinājumā ar Krievijas un Rietumeiropas augstskolu principiem, dažādu valsts institūciju pieprasītās izmaiņas, pieņemtos kompromisus un rāmi iezīmē konfliktus, kas realitātē bija izvērsušies visai vētraini. No visa tā kļūst vieglāk, jo atspīd nojausma, kā varētu izpausties pacietība un saprāts izglītības reformēšanā.
Gadu gaitā dažādi atmiņu stāsti man galvā izveidojuši tādu kā iedomātu filmotēku – veselu plauktu ar latviešu vēsturiski biogrāfiskām filmām. Savā ziņā man tā ir viena liela filma. Starp spilgtākajām ainām – līdzās tai, kur Kārlis Zāle Kazaņā kaujas ar Majakovski, tai, kur LU medicīnas studenti zviedru profesora Bakmana vadībā tīreļos vāc kritušo kaulus topošajam Anatomikumam, vai tai, kur antropologa Prīmaņa palīgi mēra pulkiem brašu, pliku Latvijas armijas kareivju, – tagad izceļas arī “Voroņežas epizode”. Ārpusē ir pilsoņkarš, uz jumta birst lodes, cilvēki no dzīvokļiem mūk pagrabā, sabijušies bērni sauc līdzi tēvu – bet saņem tikai bārienu par iztraucēšanu: profesori Felsbergs un Ķiķauka, mierīgi sēžot pie galda, ir iegrimuši sarunā par grieķu drāmu.