Svens Kuzmins

Priecāties par fonu

Magone Boleiko. Pienene
Magone Boleiko. Pienene

Izstāde “Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III” apskatāma izstāžu zālē Arsenāls no 1. aprīļa līdz 29. maijam.

Esmu pamanījis, ka interesantākās grupu izstādes parasti ir tās, kuru dalībniekus vieno ne tikai mākslinieciskā darbība, bet arī ikdienišķa, personiska saikne – “saimnieciskie apstākļi”, kā mēdza teikt mana vecmamma. Pirmkārt, tie rosina māksliniekus uz sarunām un gandrīz nepārtrauktu domu apmaiņu, kas tīši vai netīši attēlojas viņu darbos. Otrkārt, tas vienkārši ir jautri. It sevišķi, ja šie “saimnieciskie apstākļi” ir saistīti ar studijām Mākslas akadēmijā.

Nezinu, kāpēc šībrīža jauno gleznotāju ekspozīcijai izstāžu zālē Arsenāls ir piešķirts nosaukums “Spriedze”. Pamatojumu šai izvēlei droši vien var izlasīt izstādes katalogā, bet man tas neliekas svarīgi, jo, kad atrodos starp šīm gleznām, mani pārņem miers, un ar to pilnīgi pietiek. Šeit praktiski nav figurālās glezniecības, bet lieku troksni, kā zināms, rada cilvēki. Toties šeit ir ilustrācijas tam, ko gribētos saukt par domājoša cilvēka stāvokli. Te ir daudz tukšu laukumu un plašu iztēles ainavu (Paulas Zariņas un Lindas Vigdorčikas izpildījumā, piemēram), kuras apzināti novestas līdz pilnīgai abstrakcijai – atbilstoši tam, kā cilvēka apziņa laika gaitā saskalda atmiņas juceklīgos fragmentos un noskaņu vispārinājumos. Te ir gan vienkāršu, gan sarežģītu ideju vizualizācijas. Te ir konceptuāli vērojumi – Magones Boleiko milzīgie kaktusu tuvplāni –, un, pats galvenais, te ir viela sarunām.

Jauniem māksliniekiem bieži mēdz piedēvēt tā saucamos “sevis meklējumus”. Tomēr, skatoties šos darbus, man rodas iespaids, ka ekspozīcijas autori drīzāk cenšas saprast, kā darbojas viņu prāti. Un, jo ilgāk es atrodos šo gleznu tuvumā, jo nejēdzīgāks man liekas vārdu salikums “jaunais mākslinieks”. Iespējams, to vajadzētu uztvert tikai kā paskaidrojošu apzīmējumu noteiktai vecuma kategorijai un statusam mākslas tirgū. Taču šis “jaunā” zīmogs arī automātiski ievieto mākslinieku sarežģītā, diezgan neizdevīgā pozīcijā, it kā norādot, ka tieši “jaunība” skatītājam šajos darbos būtu jāmeklē. Bet es te nekādu jaunību neredzu un, taisnību sakot, pat nezinu, kā tai būtu jāizpaužas. Toties redzu konceptuālo glezniecību. Vēl vairāk, es šobrīd viltīgi smīkņāju, jo zinu tās definīciju – tieši kopā ar šādiem “jaunajiem” gleznotājiem, saimniecisko apstākļu vienoti un nedaudz iereibuši, mēs savulaik secinājām, ka konceptuālā glezniecība nav nekas cits kā vien spēja uzgleznot domu. Daudzi no tobrīd klātesošajiem, iespējams, šo definīciju ir aizmirsuši. Es nez kāpēc joprojām atceros. Un runa ir nevis par domu kā kādu no savām idejām, bet par domu kā procesu. Tā var vest domātāju uz konkrētu rezultātu, kā filigrānajos kaktusa adatu un pieneņu pūku tuvplānos, bet var arī apstāties, nekur neaizvedusi, – lūk, es stāvu un skatos uz Armanda Kanaviņa vienmērīgajiem krāsu laukumiem, uz kuriem nav absolūti nekādu objektu, un atceros kārtējo epizodi no akadēmijas gleznotavas. Es biju noklājis milzīgu audeklu ar košu, nevienmērīgu toni. Droši vien atkāpos un pētīju to no malas. Bet, kad darbnīcā ienāca kursabiedrene un jautāja, kas tas ir, es atbildēju, ka tas nav nekas – esmu uzgleznojis fonu, ar kuru pats esmu ārkārtīgi apmierināts, taču nevaru saprast, ko lai tam uzgleznoju virsū.

– Ja jau tev tik ļoti patīk fons, – teica kursabiedrene, – vai tu nevari vienkārši par to priecāties?

Un man šķiet, ka tieši tas šeit arī notiek – nevis iekšējs saspringums un rakņāšanās sevī, bet kaut kas pavisam vienkāršs. Domāšana un prieks.