Ilmārs Šlāpins

Plūtarhs. "Esejas par politiku"

Plūtarhs
Esejas par politiku
Rīga: Zvaigzne ABC, 2014

Pats savulaik būdams Romas impērijas okupētās Grieķijas provinces pilsētiņas pārvaldnieks, Plūtarhs ir spējis ar savu piemēru parādīt, kā lietderīgi un patīkami pavadīt cilvēkam atvēlēto laiku, nepaļaujoties vien uz likteni, bet ar prātu un brīvo gribu ietekmējot to, kas mēs esam un – kas paliekam pāri, kad nomirstam. Viņš esot ticējis dvēseles pārdzimšanai (tāpēc arī bijis veģetārietis), taču papūlējies sarakstīt tik daudz grāmatu, ka citam to pietiktu vairākiem mūžiem. Plūtarhs ir atstājis arī 78 esejas par dažādiem dzīves aspektiem, tās apkopotas krājumā ar kopīgo nosaukumu “Moralia”. Ne visas tās runā par filozofiju vai ētiku, starp tām ir arī populārzinātniski apcerējumi par to, kāpēc uz Mēness ir redzama seja, kas ir noderīgāks – uguns vai ūdens, kas ir gudrāki – jūras vai sauszemes dzīvnieki, kāpēc Delfu orākuli vairs nerunā dzejā utt. Astoņas latviski izdotās esejas veltītas politikas tēmām, bet to tēmas skan mūsdienīgi līdz kaulam: “Par monarhiju, demokrātiju un oligarhiju”, “Par to, ka filozofam īpaši jāuzrunā lēmējpersonas”, “Neizglītotam valdniekam”, “Vai vecam cilvēkam jānodarbojas ar valsts lietām?”, kā arī pavisam praktiski padomi – “Kā atšķirt lišķi no drauga” un “Kā gūt labumu no ienaidniekiem”. Žēl vienīgi, ka krājumā nav iekļauta arī eseja par to, “Kāpēc mums nevajadzētu aizņemties?”, taču to uzzināt nu jau laikam ir par vēlu.