Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pjērs Paolo Pazolīni
Lieli putni, mazi putni, 1966
Uccellacci e uccellini, Pier Paolo Pasolini
Visa Pazolīni daiļrade iezīmējas kā nebeidzama pretošanās – buržuāzijai, daudznacionālismam, katolicismam, iemīļotajam un reizē nīstamajam komunismam. Katrā filmā viņš pamanījās izdomāt kādu jaunu protesta formu, piemēram, dīvaino reliģijas un marksisma dialektiku, portretējot Kristus dzīvi “Mateja evaņģēlijā”. Ar “Lieliem putniem, maziem putniem” Pazolīni nonāca vēl tālāk, sev neraksturīgā komēdijas žanrā paziņojot, ka nupat iestājusies totāla kristietības un arī marksisma krīze. Filmas ideja smeļas iedvesmu 800 gadu senā vēsturē, mītā par Svētā Franciska mēģinājumu pievērst putnus Kristum. Salīdzinājums starp bezrūpīgajiem putniem pagātnē un bezjēdzīgo jaunatni mūsdienās norāda uz to, ka nekam fundamentālam vairs nav nozīmes un ka mūsdienu indivīds ir izšķīdis mirkļa populisma kontrolējamā “putnu barā”. Cauri filmas laika slāņiem ceļojošajiem galvenajiem varoņiem – “nešķīstajai” Trīsvienībai – Tēvam (atveido “absurdākais itālis” Toto), Dēlam un vārnai filozofei (kreisi noskaņotam Svētā gara iemiesojumam) atliek vien pamest šo pasauli, jo tās seklībā viņu pārspriedumi par jēgu vairs nevienam nav vajadzīgi. Un precīzi kā Čārlija Čaplina filmu finālos visi trīs, sarunai turpinoties, aizsoļo prom pa vientuļu ceļu.