Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rodžers Torijs Pītersons, Gajs Mauntforts un F. A. D. Holoms
Pītersona Lielbritānijas un Eiropas putnu lauka noteicējs, 5. izdevums
Bostona, Ņujorka: Houghton Mifflin, 1993
Es nelasu grāmatas, es lasu zvēru pēdas. Analfabētiski, jo nezinu, kas tur skrējis – lapsa, cauna, zebiekste? Stirnas gan var pazīt – tās izstaigā pļavu krustu šķērsu arī tad, ja esi tuvumā. Vai kaimiņa dārzā ar kāju atkašņā rudenī zemē sakritušos ābolus un rāmi gremo. Acīs skatīdamās. Nu, un zaķa pēdas iezīmīgas ar savām cilpu cilpām. Tā sīkā pīnīte, kas ved uz mājas pamatiem, noteikti ir pele. Kaut gan aizvakar kaķis bija noķēris cirslīti – zem gultas. Nu, mānos, protams, kā nu bez grāmatām. Virtuvē uz palodzes stāv kādas četras putnu grāmatas: “Putni Latvijā”, tad vēl “Meža putni”, “Lauku putni” un pāris noteicēji angliski, kas bieži vien izrādās palīdzīgāki nekā latviešu grāmatas. Kaut gan purva zīlīti no pelēkās zīlītes tā arī neprotu atšķirt. Toties šaubu vairs nekādu, ka uz riekstiem nāk divu sugu dzeņi – dižraibais un vidējais. Un dzilnīši tieši tā dara, kā grāmatā rakstīts, – paķer sēkliņu un aizbāž aiz krēķa mizas. Droši vien izvelk tad, kad barotava tukša. Tukša tā var būt viens divi, ja gadās bandītu uzlidojums – lauku zvirbuļi salien un saspiežas uz galdiņa kā tādā pārpildītā tramvajā, un dažās minūtēs viss pa tīro. Iešu vēl pētīt tās zīlīšu pazīmes.