Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēters Hēgs
Klusā meitene
Maskava: Symposium, 2010
Nespējot sagaidīt tulkojumu latviešu valodā, iegādājos krievu izdevumu un nebiju vīlies. Tās pašas intonācijas, aprauto sarunu driskas, kas ļauj tikai nojaust par to, kas noticis ārpus tā kadra, ko autors ļāvis mums ieraudzīt, tā pati aukstas un nedraudzīgas pasaules klātbūtne, nojausma par kādu starptautisku sazvērestību, kurā iesaistīti kādi par mums un grāmatas varoņiem varenāki spēki un šokējošas psiholoģiskas detaļas, kas liecina par īpašu un retu spēju dzirdēt cilvēku iekšējo toņkārtu. Tas, ko mēs ieraudzījām un iemīlējām “Smillas jaunkundzes sniega izjūtā”, šeit ir atrodams vairākkārt pastiprinātā un koncentrētā veidā. Ja pirmīt Hēgs uzvedās kā noslēpumains svešinieks, kas dārgā džipā ieradies nomaļā ciemā, izbraukājot iekoptās literārās dobes, izbiedējot pensionārus un sajūsminot puišeļus, tad šis, pēc desmit gadu klusēšanas uzrakstītais romāns, jau ir atgriešanās nozieguma vietā militāra parauga bruņutransportierī ar granātmetēju un optisko tēmekli. Dāņu kritiķi esot uzņēmuši grāmatu ar gandrīz vienbalsīgi iznīcinošu viedokli – pārāk sarežģīts, pārāk nesaprotams, pārāk postmoderns, pārāk garš. Viss liecina par to, ka es ar baudu atlikšu iesāktās grāmatas beigas, lasot pa lappusei vai divām, tik daudz tur ir visa kā.