Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēterburgas traktieri un restorāni
“Azbuka-Klasika”, Sanktpēterburga, 2006
Manam gadsimtam pietiks: Pēterburga, kas sastingusi 20. gadsimta divdesmitajos gados – šī paša laika autoru aprakstu krājums, kurā apgalvots, ka “krievu traktieris ir senās Krievzemes saskarsmes vieta ar Eiropu,” tā teikt, Rogožina saskarsmes vieta ar Miškinu, lai gan kāds tur Miškins – Eiropa!… “Krievu traktierī krievu cilvēks ir mājās! Te viņš komandē, te viņam ir svars un godība, te viņš var parunāt krievu mēlē, izsakoties tā, kā presē neraksta! Šeit viņu nepazemo aristokrāta lepnais skatiens un izsmalcināta franta izsmējīgais smaids…” Lūkojoties tā laika krogu fotogrāfijās un lasot, ko viņi ēda un kā toreiz klausījās čiģānus, vairs nešķiet, ka rakstnieka Kuprina ieradums pēc ilgstošas uzturēšanās Pēterburgas restorānā “Vīne” pēkšņi paņemt karti, izvēlēties kādu punktu un sēsties vagonā, būtu dzeršanas neprāts. “Un skaties – pēc trim dienām jau viņš sēž kaut kur Balaklavā, Žitomirā vai Odesā, vai Somijā…”