Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
The Metropolitan Museum of Art, New York Alfred Stieglitz Society Gifts, 2001
Kad 1965. gadā amerikāņu žurnāls Harper’s Bazaar publicēja šo Diānas Arbusas fotogrāfiju, Arbusa bija 42gadus veca darbīga ārštata fotogrāfe, kura, aizpildot MoMA Fotomākslas departamenta veidlapu, lodziņā “jūsu īpašā interese fotogrāfijas mākslā” ierakstīja: “Sava veida mūsdienu antropoloģija.” Veidlapa bija jāaizpilda tādēļ, ka MoMA nopirka sešas Arbusas fotogrāfijas savai kolekcijai. Septīto viņa muzejam uzdāvināja.
Diāna Arbusa ir milzis, bez kura klātbūtnes nav iedomājama neviena lekcija par amerikāņu 20.gadsimta mākslu, neviens izvērsts ieskats fotogrāfijas vēsturē. Viņas mestā ēna brīžiem ir pat nomācoša. Liekas, ka pasaulē, kurā ir viņas fotogrāfijas, jebkurš mēģinājums, piemēram, gleznot, ir vēss un neizbēgams vispārinājums, kas jau pašā saknē nolemts nepārvaramai distances sajūtai. Protams, ir negodīgi un naivi tā pretstatīt glezniecību un fotogrāfiju. Tikpat naivi kā gausties, ka Arbusa sen ir projām, atstājot mani ieslēgtu sava skatiena perfektajā stikla lodē – un es nespēju no turienes tikt ārā, vien nolūkoties uz visām biezo grāmatu muguriņām, kurās dažādi gadskaitļi un uzvārdi pārliecinoši savīti grodā bizē kopā ar vēstulēm, fotogrāfiju kontaktkopijām un Arbusas piezīmju grāmatiņu detalizētajiem aprakstiem par modeļiem no noslēgtām margināļu grupām, kuras Arbusa, veidojot savas portretu kolekcijas, kā apsēsta meklēja un atrada visā Amerikā. Šajā bizē ir iepīti arī vārdi “divi bērni”, “izjukusi laulība”, “hepatīts”, “pārtikušu ebreju pēctece” un “pašnāvība” – kaut kas pārāk liels viņai pašai un ikvienam, kas jebkad interesēsies par viņas dzīvi cerībā, ka tā spēs paskaidrot kaut ko būtisku par viņas mākslu.
Misis Henrijas portrets ir ne mazāk dīvains kā jebkurš no Arbusas portretiem. Ir turpat vai neizturami uzlūkot mēroga neatbilstību starp lēdijas smalko, gandrīz bērnišķīgo augumu un monumentālo, skulpturālo matu sasuku. Gribas pārskaitīt visas pērles uz viņas kakla un manikīrētajām rokām, izsekot katra sīkā ziediņa izšūtajam vijumam uz nepārprotami dārgā tērpa, lai tikai kaut kā attaptos no apjukuma. Pērles noteikti ir īstas. Tā tam jābūt, jo viņa taču ir lēdija. Gan pērles, gan pārtikusī istabas iekārta mierina – te taču ir bezbriesmu vide, viss ir saprotams, pazīstams – ziediņi vāzē, skaista lampa… Bet kāpēc misis Henrija izskatās tik neiederīga vai, gluži otrādi, tikpat iederīga kā jebkurš cirkus mākslinieks, punduris vai transvestīts netīrā hoteļa istabā kādā no Arbusas visslavenākajiem portretiem? Vai Arbusa misis Čārltoni Henriju fotografēja tādēļ, ka žurnāls bija pasūtījis jaunu fotostāstu (un šādus pasūtījumus Arbusa saņēma bieži), vai viņa fotografēja lēdiju tieši tādēļ, ka uzreiz pamanīja viņas organisko iederību tajā jaunajā antropoloģijā, ko pati centās formulēt? Un ja nu Arbusa šoreiz nemaz negribēja fiksēt neko ārkārtēju vai jaunu, vai pirms tam nepamanītu gluži vienkārši tāpēc, ka nekā “tāda” te nemaz nav – tikai 60. gadu mode un smalka sieviete savos valdījumos, mierīga, pašapzinīga, laipna? “Jūs vēlējāties mani nofotografēt? Bet lūdzu, kāpēc gan ne?...” Ja nu tas ir tikai mans mērķtiecīgais skatiens, kas jebkurā Arbusas portretā meklē kaut ko “ne to”, jo tieši Arbusa taču pārliecinoši pierādījusi, ka mēs visi esam vienādi nenormāli?
Arbusa pavisam noteikti pirms un pēc fotografēšanās ar misis Čārltoni sarunājās, varbūt kopā uzsmēķēja. Arbusa vienmēr runāja ar saviem modeļiem un nereti iecerēja ar tekstu papildinātas fotogrāfiju sērijas. Nekādus slepeni uzņemtus kadrus vai slēpto kameru viņa neatzina. Viņa neticēja, ka, modelim nezinot, varētu noķert vēl patiesāku vai īstāku seju nekā to, kas, apzinoties fotografēšanas aktu, veras tieši fotoobjektīvā. “Man patīk viss neizsmalcinātais,” tā toreiz esot teikusi misis Čārltone Henrija.