Pauls Cēlans "Dzejoļi. Proza. Vēstules"
RL lasa

Uldis Tīrons

Pauls Cēlans "Dzejoļi. Proza. Vēstules"

Pauls Cēlans
Dzejoļi. Proza. Vēstules

Maskava: Ad Marginem, 2008
 

Grāmata, kas nav domāta lasīšanai ziemas vakaros. Šķirstot iespaidīgo Paula Cēlana krājumu (dzejoļi - paralēlvalodās, pamatīgi komentāri), nāk prātā Marinas Cvetajevas teiktais, ka “ikviens dzejnieks ir žīds”, turklāt - šajā gadījumā - vēl arī traks. Un tā pat nav objektīva informācija par to, ka Cēlans daudz laika pavadījis psihiatriskajās dziednīcās vai ka visur saskatījis antisemītisku sazvērestību, vai ka mēģinājis nodurt sievu, vai ka galu galā noslīcinājies Sēnā, nē, pašā dzejā ir tas nemierīgais ritms un krāsas, kas mēdz atgrūst no neprāšu gleznām; lūk, “pusmiega saules ir zilas kā tavi mati stundu pirms ausmas”, “rīta agruma melno pienu mēs dzeram vakaros” vai “viņš pacēla laimes nazi pār mums nolaistām acīm”. Ir, protams, arī jau pavisam tieši: “No sašķaidītā/neprāta/es pieceļos/un skatos uz savu roku/kā šo vienu/vienīgo/tā apvelk riņķi.” Ja ar to visu vēl nav gana, var palasīt arī skarbo (iespaida ziņā) dzejnieka saraksti ar sievu, kas pirmajās vēstulēs apliecina nebeidzamu mīlu, bet pēdējās lūdz atsūtīt uz psiheni pidžambikses. Un aizkustinoša pēdējā daļa, kur publicētas vēstules ar mūža beidzamā posma draudzeni Ilanu Šmueli: “Labi, ka var aizsniegties līdz tevīm ar vārdiem, kādi man ir, vispār ar to, kas man ir.”