Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Patriss Šero
Karaliene Margo, 1994
La Reine Margot, Patrice Chéreau
Aleksandra Dimā “Karaliene Margo” man bērnībā bija viena no iemīļotākajām grāmatām. Kad pirmoreiz skatījos Patrisa Šero kino versiju, likās, ka režisors tikai sabojā visu to romantiskā piedzīvojuma šarmu, ko romānam piedēvēju. Bezbailīgie paukotāji bija kļuvuši par noasiņojošiem slepkavām, galma svinības pārtapušas par incesta un vardarbības skatuvi, bet mans lielākais varonis Anrī IV izrādījās neizlēmīgs, gļēvs divkosis. Tikai vēlāk sapratu, ka Šero nekļūdās, attēlojot Reformācijas laikmetu kā dzīvniecisku un freidisku, un, ja 16. gadsimtā jau būtu izgudrota psihoanalīze, franču galms ar Katrīnu Mediči priekšgalā noteikti būtu tās intriģējošākie pacienti. Tad režisors pievēršas Bērtuļa nakts neprātam, kurā katoļu aristokrātija karaļa Kārļa IX vārdā diennakts laikā Parīzes ielās noslepkavoja vairākus tūkstošus hugenotu, tostarp karaļa tuvāko līdzgaitnieku admirāli Koliņī. Turklāt visas šīs varas gribas netīrās kaislības Šero iestudē ar savu operisko vērienu (ne velti viņš ir slavenākais Vāgnera “Nībelunga gredzena” iestudētājs Baireitā) – liekot aptvert, ka katrs no mums nēsā sevī mazliet tā paša ļaunuma.