Dāvis Sīmanis

Paolo Taviāni, Vitorio Taviāni "Padre padrone", 1977

Paolo Taviāni, Vitorio Taviāni

Padre padrone, 1977

Padre padrone, Paolo Taviani, Vittorio Taviani

Intervijās Gavīno Leda vēl joprojām piemin savu despotisko tēvu, par spīti tam, ka nu jau pašam sardīniešu valodas profesoram ir tuvu astoņdesmit. Pirmoreiz viņš tēva neiecietīgo dabu aprakstīja jau pirmajā romānā “Padre padrone” (1975), un to tūlīt kā sižetu piesavinājās itāļu kino ilgdzīvotāji brāļi Taviāni. Bezcerīgie Itālijas lauki, kas tik ļoti līdzinās neoreālistu tumšajiem sapņiem, filmā izskatās gandrīz vai kā uzzīmēti nosacītības dekorācijā. Vienkāršajam cilvēkam no šīs Sardīnijas lauku bezizejas neizrauties, jo visapkārt valda nabadzība, dzimtas gods un prāta šaurība, bet izlēcēji nepavisam nav cieņā. Tieši šāda ir barbariskā tēva attieksme pret pusaugu ganuzēnu Gavīno – paverdzināšana, lai izdzītu visus topošā lingvista sapņus un aizsūtītu to atpakaļ pļavā pie aitām. Turklāt tēvs itin labi apzinās sava nodarījuma ļaunumu un galējo nejēdzību. Taviāni patiešām izdevies ievest mūs drūmi pastorālā pasaulē, kurā katrs kadrs ir trauma un atgādinājums pat tiem, kas psihoanalīzei neuzticas, ka mākslā tā ir uz palikšanu.