Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nereti pirmais asociāciju slānis sastāv no visādas popsas, nezinu, kāpēc. Arī Mārītes Guščikas gleznu izstādē “Atmiņas karte” galerijā Māksla XO man nez kādēļ nāk prātā, kā “Matriksā” Keiānu Rīvss noskatās, ka kaķītis aiziet vēlreiz, ka novibrē sejas un pēkšņi visi cilvēki izskatās vienādi.
Uz Guščikas lielajiem, divmetrīgajiem audekliem gleznotas gandrīz ahromatiskas ainas. Dažās no tām redzami lidostu riteņsomu vilcēji, velosipēdi un cilvēki, tādas kā barjeras, varbūt no tās pašas lidostas, bet dažās gleznās ir strīpas un švīkas vien. Strīpainās gleznas izskatās kā tuvāk pievilkti vai palēnināti fragmenti no cilvēku un riteņu gleznām. Izskatās, ka māksliniece centusies uzgleznot ne vien nobīdes laikā, bet arī pašu laiku. Jocīgi jau sanāk – tādas “ēteriskas” lietas kā telpu, gaismu un pat gaisu, piemēram, mierīgi var gleznot, un tādi mēģinājumi nemaz neliekas naivi, bet laika gleznošana, manuprāt, liecina par īpašu drosmi.
Uz strīpām ir arī vieglāk skatīties – kā uz slaveno modernisma fotomākslas fetišu, horizontālo žalūziju rakstu, kas visu pārklāj ar skaistu vienādu līniju ritmu, ļaujot neredzamajam kļūt redzamam ar šķēršļu palīdzību. Mārītes Guščikas gleznās gan žalūzijas būtu salūzušas vai saņurcītas, kad līdzenais plūdums un kārtība izjūk. Ja tās pašas svītras un švīkas uztvertu kā vilnīšus ūdenī vai putnu barus debesīs, tad tajos kāds būtu kaut ko iemetis, iesaucies vai kā citādi iztraucējis, ritmā ieviešot pārsitienus vai pat izjaucot visu.
Līdzības meklējošajā prātā “Matriksam” seko dažādi fotoreālisma klasiķi, kas centās uzgleznot to, ko var tikai nofotografēt, mēģinot panākt, ka pašam medijam – audeklam un krāsai – varētu raudzīties cauri kā fotogrāfijās, uzreiz pievēršoties tam, kas tur redzams. Savukārt daži fotogrāfi noņēmās, lai, gluži otrādi, mēģinātu skatītāja uztveri apstādināt pie pašas fotogrāfijas, to ņurcot vai skrāpējot gan kopijas, gan negatīva stadijā, nerunājot jau par digitālo attēlu sarežģīto dzīvi. Kaut arī Mārītes Guščikas gleznām nu jau pierasts kabināt klāt fotoreālismu, manuprāt, Mārīte tiecas panākt ko citu. Liekas, ka viņa redzamo pasauli nevis apstādina, bet drīzāk mēģina gleznot to, ko varbūt var tikai nofilmēt. Un varbūt te slēpjas naivums, kas kaut kā vēdī no šīm gleznām, jo par spīti visam, kas glezniecībā un fotogrāfijā nereti liekas kinematogrāfisks, šīs gleznas, lūk, pa tiešo mēģina filmēt. Tā varētu arī nebūt dzīve, bet kaut kādas vīzijas.
Anotācijā māksliniece raksta, ka izstādi balsta “uz vizuālām atmiņām un iespaidiem, kuri radušies pēc dažādu redzi un ķermeni ietekmējošu procesu izraisītiem efektiem. Visbiežāk tas ir nelabums, slikta dūša, paģiras. Kad ķermenis jūtas slikti un uztvere ir saasināta, acis redz glezniecības vērtus skatus, kuri atmiņā nosēžas ļoti spilgti. Telpa deformējas, izstiepjas un saraujas, vietām sāk vibrēt un pulsēt, izšķīst un aizmūk prom!” Tāpat kā galerijā no pašām gleznām, tagad nevaru novērst uzmanību no “glezniecības vērtajiem skatiem”. Cik zinu, cilvēkiem, kas nenodarbojas ar mākslu, tā mēdz būt briesmīga problēma – kur likt visu to skaisto, foršo, zīmīgo, ko redzam – vienalga, pirms vai pēc paģirām. Šīs ainas var pamatīgi nomocīt, it kā mums pret tām būtu kāds pienākums.
Un vēl kāda nianse par švīkainību. Tā neviļus sasaucas drīzāk ar eksaltētā fotoestētisma bildēm, kur kailas sievietes pret gaismu izskatās maigas un pūkainas, bet kāpinot kontrastus, debesīs savilkušies svēdraini mākoņi. Tas viss attēlos redzamajam piešķir kaut kādu nezināmu papildu nozīmi un tēlainību. Savukārt Mārītes Guščikas gleznotās švīkas attēlo ko ļoti noteiktu, proti, laika lauzumus vai trīsas. Tagad zināms, kā tādas izskatās, kaut arī neviens tās nav redzējis.