Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oto Premingers
Slepkavības anatomija, 1959
Anatomy of a Murder, Otto Preminger
Gandrīz divas stundas filmas darbība notiek tiesas zālē, turklāt Oto Premingers nav varējis ciest flešbekus, tātad – nekādas atgriešanās pagātnē: skatītājs redz un dzird to pašu, ko filmas galvenais varonis advokāts Pols Bīglers (aseksuālais Džeimss Stjuarts); arī “gadījums” šķiet ne pārāk interesants – izvarota “dāma ar sunīti”, nošauts izvarotājs (aizstāvamā “šāvēja” lomā Bens Gazara). Tiesas aina gan parāda ko citu – ir interesanti, jo interesanta ir valoda. Filmas retorika balstīta terminu noskaidrošanā. Vai viņš bija “dāmu mīlis” vai “rupjš tēviņš”? Vai viņa bija “piedzērusies un pavedinoša” vai drīzāk – “apreibusi un laimīga”? Un galu galā – vai tas bija “neatvairāms impulss”? Valodas cīņas arēna, pateicoties lieliskajiem aktieriem un montāžai, ir aizraujoša arī vizuāli, bet vienas no kinematogrāfā, šķiet, nozīmīgākajām biksītēm (tās pieder koķetajai Laurai) nodemonstrē to, cik liela loma ir detaļām un valodai, rekonstruējot notikumus, līdz ar to – ietekmējot tālāko notikumu gaitu. Skatoties šo tiesu drāmas klasiku, liekas arī, ka nesen lasītās rindas – labs cilvēks noteikti ir smieklīgs – var attiecināt arī uz kino.