Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Otars Joseliani
Strazda dziesma, 1970
იკო შაშვი მგალობელი, ოთარ იოსელიანი
Joseliani, gatavojoties filmēt “Strazda dziesmu”, rakstīja: “Stāsts, kuru grasāmies izstāstīt, pēc žanra ir dramatiska komēdija vai, ja tā drīkst izteikties, komiska drāma.” Tā vien šķiet, ka šī filma uzņemta par mani. Un pieļauju, ka līdzīga sajūta var pārņemt daudzus citus, jo tik sajūtama ir situācija, kad jautrais un atjautīgais Tbilisi operas timpānists Gia, kurš visu dienu pavada, mētājoties starp draugiem, pievēršot uzmanību meitenēm, izpalīdzot ar padomu vai darbu turpat vai ikvienam (pat tiem, kas to nelūdz), šajā stāstā tā arī neatrod laiku parūpēties pats par sevi. Mūža partitūra, ko viņš jau sen grasījies radīt, palikusi neuzrakstīta; mēģinājums kaut ko saprast par šo pasauli ir izgāzies. Kā liecina metafora filmas finālā, Gia ir kā zobrats paskāliskajā pasaules pulkstenī. To griešanās saperavi vīna reibumā un krimančuli dziedājumos padara visa notiekošā ritmu iespējamu un aizraujošu. Tomēr izrādās, aiz bezrūpības mehānikas var slēpties pavisam parasta vientulība.