Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olga Serebrjanaja, Viktors Pivovarovs
Pīle, kas stāv uz vienas kājas filozofijas krastā
Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2014
Var būt, ka kādreiz bija citādi, taču nu jau vēstuļu rakstīšana kļuvusi par retu un ekskluzīvu nodarbošanos – gan tādēļ, ka prasa laiku, gan tādēļ, ka nav vairs tāda ieraduma un iemaņu. Filozofes un tulkotājas Olgas Serebrjanajas un mākslinieka Viktora Pivovarova sarakste, kas izdota grāmatā ar nedaudz koķeto nosaukumu, pievērš uzmanību vēl vienam vēstuļu rakstīšanas aspektam: tā atceļ vitgenšteinisko jautājumu “bet kam tu to saki?” – līdz ar to atceļot arī jautājumu “bet kāpēc tu tagad to visu saki?”. Rezultātā rodas žanrs, kas uzpērk ar savu atklātību un uzticēšanos sarunbiedram, bet lasītājs ar prieku nonāk svešas dvēseles kustību novērotāja lomā. Atradumu ir pārsteidzoši daudz: kaut vai brīnišķīgais Pivovarova stāsts par ģeniālo mākslinieku Vladimiru Jakovļevu, kurš aiznesis kādam kolekcionāram gleznu, pašportretu, bet uz jautājumu, kāpēc viņš sev piezīmējis tik neproporcionāli lielu locekli, atbildējis: “Volodja, nu ļoti pisties gribējās.” Atbildes vēstulē Olga, nocitējusi brīnišķīgu Montēņa eseju par sieviešu gaidām attiecībā uz to, kādam būtu jābūt ĪSTAJAM izmēram, nonāk līdz stāstam par Čehovu, kurš vēsta, ka visbriesmīgākā no gaidīšanām ir gaidīšana, kad beidzot varēs iedzert. Tas tāpēc, ka dzerot mēs tiecamies pazaudēt sevi, secina Olga.