Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oleksandrs Dovženko
Zeme, 1930
Земля, Олександр Довженко
Dovženko no savas bērnības atcerējās tikai sēras un bēres, jo, izņemot māsu Poļinu, pārējie viņa divpadsmit brāļi un māsas mira pavisam mazi. Arī vizuālā poēma “Zeme” ir par nāvi, pareizāk, dzīves un nāves secīgumu. Jau filmas ievads nodod, ka režisors negribīgi sekojis ideoloģiskajam uzstādījumam – atmaskot Ukrainas “kulakus” un slavināt kolektivizāciju. Tā sākas ar nekustīgu tēlu sērijām – skaistām lauku dzīves kompozīcijām: jauna meitene ar pļavas ziedu, zemnieks un viņa vērsis, vējš dzenā labību. Tomēr galvenais šajā nesaistīto kadru rindā ir vectēvs, kurš mierīgi gatavojas aiziešanai turpat piemājas ābeļdārzā. Nāve, izrādās, nav zaudējums, bet tāds kā poētisks pienākums īpašā dabas ritmā. Gandrīz kā Robertam Frostam ar viņa lauku ikdienas, dabas klātbūtnes un cilvēka vientulības sajūtu. Tas tikai pierāda, ka kino dažos savos piemēros tuvojas labai poēzijai.