Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Oļegs Zolotovs.
18. oktobris
pop-front, Rīga, 2006
“To raksta kopā,” kā dzejoļu grāmatas ievadā saka Andrejs Ļevkins, – “oļegszolotovs”, un es lasot atrodos turpat galā, garo Zolotova rindu galā – jo viņa dzīve ir noteikusi rindu garumu, bet rindu garums horizontālo grāmatas formātu – un es kā pielipusi pie muļķīgās burvju zoss tenterēju pa Rīgu pakaļ Zolotovam, latviski, cerībā, ka mani pie vārtiem nejauši nepamanīs un arī ielaidīs tajā paradīzē, kur citiem “prasīs, kas viņus te gaida”, bet Zolotovam pietiks nosaukt savu vārdu – “gribētos nebūtību, kaut vai mistificēta nebūtu bijusi slikta; termiņi/ nav no svara; spīdošus murgus – divkārt, trīskārt,/ lai vien putni šķēlētu klusumu, vairīdamies no dūmiem vai/ priekšmeta ūdenī melnā; kur vien putni šķēlētu/ klusuma dūmainās kārtas, pret dūmvadiem skaļi sitoties gaisam,/ kur vien putni, atkārtodamies, ilgdami. Grūti/ vien asini mazgāt no drēbēm, vien bezmiega ūdensaugus/ būt lieciniekam pie tādiem krastiem/ kur Vēsture vēl nav sākta, bet/ visa jau gana: lodīte drakula bodusāns – nesakarīga rinda, bet tikpat nesakarīgas ir visas/ rindas. Tikai refrēni, refrēni pamatā loģiski tā kā putni...” Te man sametas kāja un es atpalieku, dzejoļa beigas pazūd kaut kur ap stūri. Turpmāk vēl.