Muižnieks tajā vietā

Meitenes ir uzgleznotas tik krāšņi, bet tur ir kaut kas nepārprotami grūtsirdīgs. Jo vieglāk un atraisītāk Muižnieks glezno, jo grūtāk šajā meistarībā noskatīties. Šī veiklība kaut ko slēpj. Gadiem izkoptā Ģirta Muižnieka “firmas zīme” ir lelle-beibe-mēmā skaistule nolakotām acīm, trijstūrveida skropstām, asām saulītēm un labirintiem – “tajā” vietā. Viņas ir kā tādi apaļi svilpaunieki, kuros tik pūst un pūst – līdz metas asiņaina mute. Arī šoreiz gleznā dūmakaini vērpjas viena no viņām. Viņa neskatās tieši man acīs, kur nu. Tukli ceļi, mazliet ar rūžu nosmērēti vaigi, tik tikko jaušama mute, un viņa tur sevi aiz ģenitālijām. Viņa burtiski turas pie tām. Gleznas kolorīts ir gaišs un pūkains, un nevainīgs. Un ir sajūta, ka tas ir kaut kāds sausais atlikums attēlu troksnim, lērumam sacaurumotu attēlu, kaut kādiem pelēkās zonas mutantiem un medūzām gorgonām – attēliem bez attēla, kas sagrābj mani spīlēs un mīlinoties ņemas žņaugt – kā tāds žurnāls Klubs. Ar to atšķirību, ka Klubs ātri aizmirstas – līdz nākamajam mēnesim, bet Muižnieka glezniecība neaizmirstas. Tā tiešām ir grūtsirdība. Patiešām te ir grūtsirdība. Tāda dīvaina sajūta, it kā zem kājām būtu šķība stikla grīda. Diez kur ir palicis tas milzīgais puzuris no izstāžu zāles Latvija sen nojauktajām kāpnēm? Toreiz viņi visi tur gleznoja. Ja izdevās tikt garām Aijai Zariņai, tad pašā galā, pie logiem uz Dzirnavu ielas pusi, gleznoja Ģirts. Arī te ir logi, citi, milzīgi. Aiz tiem ir janvāra saule. Te ir tik ērti. Varu apsēsties uz pelēka zviļņa un skatīties. Garām paslīd kādas skatītājas kājas glītos zābaciņos, kāds nosaka: “Muižnieks kā jau Muižnieks.” Gribas bruņnieciski kaut ko iebilst, bet es palieku uz zviļņa. Vai šai spožajai mākslai ir kāda attāla saikne ar ko noteiktu, teiksim, ar pavisam konkrētu sievieti? Vai – vīrieti? Drīzāk tā šķiet kā aizzīmogota lāde vai galīgais spriedums. Vai kā dārgs skatlogs pirmdienas rītā, kam jāvelkas garām paģirainam – uz darbu. Atkal un atkal tas sievietes ķermenis, bez mājām, bez piederības, kā spoks, kam varētu izbāzt cauri roku, ja vien pietiktu drosmes. Palikusi tikai šī kārdinošā, baltā pūka, uzkultais olas baltums – tik skaists un bēdīgs. Tur ir kaut kas no matemātiski precīzas formulas, ko uz sienas kaut kur citur nemitīgi skrāpē apdāvināta roka.

Kādā brīdi skatienam izdodas apiet visu to olas baltumu un pieslēgties melnajām auduma strēmelēm, kas aiz gleznu apakšrāmjiem noklāj izstāžu zāles betona sienas. Ir jāatgāž galva, tik augstu tās sākas un brīvi krīt līdz pat grīdai. Te ir daudz visādu ķiparu, mazu, mīlīgu tēlu, kas stumdās haotiskā ritmā šurpu turpu. Vīrs ar cilindru, zvaigznes, pussaulīte kā bērnu zīmējumos, divi miglaini tēli, kas dodas iekšā viļņos, meitenīte uz vilka. Vai suņa. Vilkatis? Vilkate? Izplūduša putncilvēka profils, brēcošs mošķis lēkā pa klavieru taustiņiem, Treisijas Eminas ikoniskā zīme – maza sievietīte ar ieplestām kājām, kaut kādi cipari, baltas krāsas notecējumi, ēnas un arī teksta rindiņa “wherefore art thou…”. Frāze ir aprauta. Es to nesaprotu. Pēdējais vārds ir nosvītrots. Bet tieši te lēnām un maigi kaut kas atritinās. Tas ir kā pēc smagas ziemas skatīties peļķē, kur zem brūni caurspīdīga ūdens kaut kas grib mosties, kaut kādas zaļas stīdziņas viļņojas un pinas. Vai, kā šorīt ieraudzīju, kā plikai Ziemassvētku eglei, nomestai pagalmā aiz zaļās miskastes, klāt palicis eņģeļmats. Miskaste smird, bet tas spīdīgais mats tur tā tirinās vējā. Vēlāk ar vārdnīcas palīdzību sastatu kaut kādu aptuvenu tulkojumu teksta rindiņai “wherefore art thou…”. Sanāca – “kāpēc māksla tava…” vai “kāpēc tu esi ...” Tie izrādījās vecangļu vārdi. Varbūt Šekspīrs. Un pats svarīgākais tur ir tas nosvītrotais, nezināmais vārds.