Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mikelandželo Antonioni
Sarkanais tuksnesis, 1964
Il deserto rosso, Michelangelo Antonioni
Dzīves garlaicība, kuru bieži nākas paciest Eiropas mūsdienu kino, lielā mērā bija Antonioni “laipnais” jaunpienesums. Kaut gan pastāv atšķirība, jo tā brīža garlaicība bija šokējoša, turpretī tagadējā – vienkārši garlaicīga. “Sarkanais tuksnesis” bija režisora pēdējā filma Itālijā, pirms viņš devās prom taisīt karjeru Anglijā un ASV, un šī atvadu filma vienlaikus bija sava veida šoka terapija, apstādinot dzīvi.
Neirotiskā Džuliana nesaprotas ar savu vīru rūpnieku, viņai nav kontakta arī ar pašas bērnu – abi viņai kļūst tikpat anonīmi kā fabrikas skursteņi vai vienādie vienmuļie cehi visapkārt. Uz režisora radītās industriālās un necilvēcīgās pasaules fona nevienam vairs ne ar vienu nav kopīgu jūtu vai domu. Šajā filmā viss, pat politiska rakstura streiks, drīzāk ir estētisks tēls, nevis sižeta līnija, un skatītājam nav nekādas iespējas identificēties ar to, kas redzams ekrānā. Lielāks atsvešinājums vairs nav iespējams, bet tā nozīme atklājas mūsu pašu dzīves brīžos, kurus Antonioni reiz aprakstīja šādi: “No rīta pamodies un ieskatījies spogulī, tu vienkārši vairs nepazīsti savu seju.”