Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihails Šiškins
Vēstulnieks
Tulkojusi Maira Asare
Rīga: Jumava, 2012
Lasīt “Vēstulnieku” ir visai smagi, jo ik pa brīdim aizmirstas, ka tā ir “tikai” literatūra – gluži tāpat kā aizmirstas, ka romāna varoņu vēstules raksta ne gluži pats Šiškins, bet arī pagājušā gadsimta sākuma Volodja un 60. gadu Aleksandra. Aizmirstas, ka “Vēstulnieks” vienlaikus ir arī pamācība, kā rakstīt vēstules par mīlestību un nāvi, proti, par lietām, par kurām rakstīt ir gandrīz neiespējami, – neērti. Tad nu Šiškins mums raksta tieši par to, par ko rakstīt ir gandrīz neiespējami, raksta, pastarpinājies ar svešām vēstulēm. (“Tāpēc, ka arī mēs nomirsim. No vēstuļu viedokļa, mēs jau esam miruši. Svešu vēstuļu nemaz nav.”) Kara šausmu ainas no Bokseru sacelšanās Ķīnā mainās vietām ar fizioloģiskas sadzīves sīkumiem no padomju laika, bet viss uzrakstītais “nepavisam nav par mīlestību”, bet ir par nāvi, jo “ir dziļa jēga – lai cilvēks nesāk domāt. Viņš ir jāglābj no viņa paša, no domām par nāvi.” Vēl no intervijas ar Šiškinu atceros, ka viņš nāvi sauca par dāvanu – es to saprotu, tomēr no “Vēstulnieka” man gribas paglābties vienā pasvītrotā vietā: “Attālums, kas ziemas naktī šķir divus salstošos, nav liels, bet tas ir nepārvarams.”