Mihails Jeļizarovs "Bibliotekārs"
RL lasa

Ilmārs Šlāpins

Mihails Jeļizarovs "Bibliotekārs"

Mihails Jeļizarovs
Bibliotekārs
Maskava: Ad Marginem, 2008
 

Atnācis kaut kāds krievu rudens, lasu dažādu jaunu un iekavētu mūsdienu prozu, kas joprojām vēl sprēgā un dzirksteļo. Jeļizarovu pamanīju jau tālajā 2001. gadā, kad šķita, ka krievu rakstniecība pamodusies nevaldāmam jaunajam vilnim, kad daudziem šķita, ka “pēc Peļevina” visu drīkst un viss ir iespējams. Toreiz mani fascinēja Jeļizarova novele “Nagi”, kas kosmiska mīta līmenī pasniedza garīgi atpalikuša internāta audzēkņa iekšējo pasauli. Biju palaidis garām to, ka šis Jeļizarovs ir tas pats, kurš piecus gadus vēlāk sacēla skandālu ar romānu “pasternak” un vēl pēc pāris gadiem saņēma Bukera prēmiju par romānu “Bibliotekārs”, ar kuru jau ir iekļuvis oficiāli atzīto ģēniju kategorijā, no kuras vairs neizslēdz. Spožs stāstnieks, Sorokina līmeņa mistiķis, kuram, atšķirībā no Sorokina, piemīt vēl kāda laba īpašība – cilvēcība. Grāmata, ko gribas lasīt vienā elpas vilcienā, bet var vairākos vilcienos maršrutā Rīga–Majori. Krievu atpūtnieku klātbūtne rudenīgās jūras krastā tikai paspilgtina romānā ieliktās sajūtas.