Mēneša sēne

Rvīns Varde

Parastā apšubeka

Leccinum aurantiacum, Arpad Radoczy/Alamy


Varbūt tā liekas tikai man, bet, ja kādas sugas nosaukumā vai aprakstā figurē vārdi “parastā” vai “sastopama visai bieži”, tas skan nedaudz nonicinoši vai vismaz vērtējoši, jo mēs paši arī esam sastopami “visai bieži”, pat pārāk bieži. Tāpat jocīgi šķiet, ka apšubekas un tās radinieces skaitās “labas ēdamas sēnes”, jo tad jau arī mēs būtu labi tikai no kanibālu vai nagu sēnītes viedokļa. No otras puses, neviens nevar noliegt, ka mēs reizēm esam arī diezgan indīgi. Bet parastā apšubeka (Leccinum aurantiacum) gan patīk visiem. Tā aug dažādos mežos, bieži bērzu, reizēm apšu tuvumā. Tā ir ēdama pat bez termiskas apstrādes, to var arī kaltēt, vārīt, cept un marinēt. Taču pirmām kārtām apšubeka ir vienkārši skaista. Vienu tās radinieku zinātniski pat dēvē par “ozolu lācīti” (Leccinum quercinum). Apšubekas cepurītes krāsa mēdz variēt no ķieģeļbrūnas līdz brūnai un dzeltenai. Sākumā tā ir gandrīz apaļa, bet tad sāk atgādināt mājīgu spilvenu. Ja neviens sēni nesabojā, tās cepurīte var sasniegt pat 30 cm diametru, taču tā notiek reti.

Atšķirībā no mums sēnes nereti apzinās savu iespēju robežas, tādēļ meklē kontaktus ar kokiem. Apšubekas gadījumā attiecības ir abpusēji izdevīgas, jo ar koka palīdzību sēne iegūst organiskās vielas un atmaksā par to ar ūdeni. Pati apse patīk dažiem meža dzīvniekiem, parastajam ķēvpupam un apšubekai, cilvēkiem – ievērojami mazāk. Daži kristieši uzskata, ka apse dreb tādēļ, ka atminas Jēzus piesišanu krustā, citi – ka tajā pakāries Jūda Iskariots, bet vēl citi no tās izgatavo krustiņus vai lubiņas. Tieši apses malku izmantoja raganu ugunskuriem, varbūt tāpēc, ka tā diezgan slikti deg. Tomēr no tās mēdz izgatavot cilvēku roku un kāju protēzes, finieri, paletes, kastes, rasējamos dēļus, sniega lāpstas, zobu bakstāmos, papīru, kā arī daudz ko citu. Nīderlandē pat tradicionālos koka apavus. Cerams, ka jums nekad nenoderēs apses miets, lai nogalinātu zombiju vai vampīru, taču, ja nekas cits neatliek un pa rokai ir tikai apšubeka, varat mēģināt likt lietā to.

Slāvu mitoloģijā sastopami divi gari, vārdā Ļubs un Neļubs, abi izskatās pēc kaķa. Pirmais ir ar zeltainu spalvu, lielām ausīm, mutē tur bultenes stiebru, bet otrs ir melns un dusmīgs, mutē tam driģenes zars. Abi gari atbild par laulības gultu, tādēļ svarīgi vienam pielabināties, bet otru aizbaidīt. Šim nolūkam tika cepti speciāli pīrādziņi, kas saucas “ļubki”. To pamatne ir no pufīgas mīklas (ar to domāta sieviete), kurā iesprauž rudzu mīklas apšubeku (ar to domāts vīrietis) ar kātiņu augšup. Šādu mīklas izstrādājumu nolika netālu no jaunlaulāto gultas, un tas nodrošināja pāra saticību. Tomēr ne vienmēr sēnes izgludina konfliktus. Ja jums neizdodas atrast nevienu apšubeku, bet citiem ir pilni grozi, situācija var kļūt bīstama, jo sēņotājiem kabatā ir nazis.

Jūs neticēsiet, taču pastāv arī tāda lieta kā sēņu horoskopi. Ikviens var izvēlēties mīļāko sēni un identificēties ar to, atkarībā no personas rakstura. Daži piemēri, ar ko identificēties: cūcene, lāčpurns, receklene, žultsbeka, iedzeltenais jumjupūpēdis vai sarkstošā mušmire. Sēņu horoskopā apgalvots, ka tie, kas dzimuši septembra 2., 6., 11., 20., 29., 30. datumā, par savu simbolu var uzskatīt tieši apšubeku. Vīriešiem apšubekām piemīt stingra nostāja visos jautājumos, un viņi mēdz kritizēt citus, reizēm pat ļoti ļauni. Attiecības ar citām sēnēm vīrieši apšubekas veido izvēlīgi, toties par viņiem jokot nedrīkst neviens. Viņi ir “juristi”, seko likuma normām un nievājoši raugās uz modernām pārmaiņām. Savukārt sievietes apšubekas ir pieradušas būt uzmanības centrā.

Pat ja esat dzimuši jebkurā citā mēnesī un datumā, jūs drīkstat iztēloties, ka esat apšubeka. Šim nolūkam jums jāuzvelk oranža cepure, jādodas uz mežu, jāatrod apse, jānostājas tās pakājē un jānodzīvo tur 70 gadi – tieši tik ilgi var nodzīvot apšubekas micēlijs. Tad drīkst saukties par apšu kundziņu vai kundzīti. Jāstāv stalti, pamanāmi, pat lepni, jāizplata sporas. Protams, itin mierīgi var to arī nedarīt. Jo apšu bekas to jau dara mūsu un savā vietā.

Raksts no Augusts 2023 žurnāla